Bonnas "Kamolīša" ritējums
Lāsma Gaitniece    12.06.2017

 

 

Pirms astoņiem gadiem Zane Priede nolēma, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, tādēļ devās uz Vāciju, uz Bonnu. Viņas mērķis bija gadu pavadīt citā vidē un apgūt vācu valodu, taču dzīve, kā zināms, mēdz ieviest savas korrekcijas. Vācijā Zane dzīvo vēl aizvien, turklāt ir satikusi savu dzīvesbiedru Kristianu un vairākus ļoti labus draugus, ieguvusi brīnišķīgu darbu, kas saistīts ar bērniem, kā arī 2009. gadā nodibinājusi Bonnas latviešu skoliņu “Kamolītis”, kuŗu pati arī vada. 

 

Kā radās doma Bonnā dibināt skoliņu latviešu bērniem?

Runājot atklāti, viss sākās diezgan egoistisku iemeslu dēļ. Manam dēlam Pēterim tolaik bija viens gadiņš. Pati Latvijā biju strādājusi par sākumskolas skolotāju un arī Vācijā vēlējos darboties pedagoģijas jomā. Turklāt man bija svarīgi, lai dēls apgūtu latviešu valodu, satiktu latviešu bērnus un nepazaudētu saikni ar Latviju. Protams, zināju, ka runāšu ar viņu latviski arī mājās, taču mani baidīja doma, ka reiz Pēterim varētu rasties jautājums, kāpēc viņam to vajag. Šī iemesla dēļ bija svarīgi apzināt latviešu bērnus un sākt veidot to mazo “šūniņu”, kas nākotnē varētu izveidoties par skoliņu. Darbu sākām ar kādiem sešiem bērniem, tagad jau vairākus gadus audzēkņu skaits ir nemainīgs – 25. Turklāt mērķis ir sasniegts: esmu ļoti priecīga, ka mans dēls astoņu gadu vecumā runā labā vācu un latviešu valodā. 

 

Skoliņa ir „uzņēmusi apgriezienus”. Kā rit jūsu dzīve?

Pie mums viss notiek kā vienā lielā ģimenē. Skolotājām ir izveidojies ļoti labs, sirsnīgs kontakts ar vecākiem, viņi ir aktīvi, visur piedalās un mūs atbalsta. Nodarbības notiek skaistā Bonnas savrupnamā trīs reizes mēnesī ‒ sestdienās no plkst. 9.30 līdz 13.

 

Audzēkņi pēc zināšanu līmeņa un vecuma ir sadalīti trīs grupiņās – sarkanajā, dzeltenajā un zaļajā. Sarkanajā ir tie, kuri vēl neiet skolā; dzeltenajā ir skolas vecuma bērni, kuŗiem latviešu valoda nav sarunvaloda ikdienā – latviski viņi nerunā tik labi kā vāciski. Zaļajā grupiņā mācās tā paša vecuma bērni, kas dzeltenajā, bet kuŗiem latviešu valodas zināšanas ir samērā labas. 

 

Skolā mēs esam trīs skolotājas. Es audzēkņiem piedāvāju visu, kas saistīts ar latviešu valodu, sākot no gramatikas un beidzot ar Latvijas vēsturi, folkloru un pat matemātiku, jo arī pulksteni un mērvienības pateikt latviski nav nemaz tik vienkārši! Mana kollēge – skolotāja Liene Sējāne māca mūziku. Savās nodarbībās viņa piedāvā arī rotaļas un pirkstiņspēles. Savukārt mākslas skolotāja Gija Kloka ir ļoti radoša un ievada bērnus mākslas pasaulē. 

 

Katras grupiņas bērniem skolas dienā ir trīs nodarbības: valoda, māksla un mūzika.

 

Ko darāt, lai katram no 25 skolas audzēkņiem, ļoti atšķirīgiem bērniem, būtu interesanti?

Knifu jeb mācību metožu, ko izmantojam, ir daudz un dažādas. Uzreiz jāpiebilst, ka nedēļas nogales skoliņas ir specifiskas, tajās nevar strādāt kā parastā sākumskolā. Tā sākumā bija mana kļūda, kad vēlējos uzreiz strādāt tā, kā to biju darījusi Latvijā. Jau pēc pirmās nodarbības sapratu, ka tas nederēs. Mūsu bērniem vajag pavisam citu pieeju, kā apgūt latviešu valodu. Var būt, ka 3. klases skolēns pie mums vēl tikai mācās dzīvnieku vai pārtikas produktu nosaukumus, ko Latvijā spēs nosaukt jau piecgadnieks. Daudz jauna apgūstam caur spēlēm, veidojam projektus kā, piemēram, sienas avīzi vai galda spēli. Protams, mums skoliņā norit arī parasts mācību process, kad apgūstam vārda sastāvu un rakstām diktātu.

 

Mēģinu audzēkņiem mācību procesu padarīt interesantu, jo jāņem vērā, ka viņi jau piecas dienas ir pavadījuši mācoties.

 

Lai bērnos veicinātu interesi par Latviju, aicinām arī dažādus ciemiņus. Viens no pirmajiem skoliņā viesojās Edgars Lipors ar “Koklītes ceļojumu”. Tad Ieva Akuratere ar jauku koncertiņu bērniem, liepājniece Igeta Gaiķe ar popgrupu “Tev un man”. Esam redzējuši koncertizrādi “Sakārnīša meža pasakas”. Skaistas atmiņas ir par izrādi “Pasakas par ziediem”, kad pie mums viesojās Gundars Āboliņš un Dita Krenberga. Andris Gauja bija ar savu filmu “Izlaiduma gads”. Beidzamie bija “Čučumuižas rūķi” Ziemassvētkos, kas aizkustināja gan lielos, gan mazos. Un tad vēl jaukās un jautrās folkloristes Rozīte Katrīna Spīča un Rasa Jansone, kuŗas gadu studēja Vācijā. Savukārt valodnieks Austris Grasis mūsu skolā ir vadījis nodarbības vecākiem par tematu, kā saglabāt latviešu valodu svešumā.

 

Kā sadarbojaties ar Latviju!

Jā, sadarbība ir,  un tā izveidojusies ļoti pozitīvi! Tam pierādījums ir visi iepriekšminētie viesi, taču ir vēl kāda lieta. Latvija, precīzējot, Eiropas Latviešu apvienība, sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru un Izglītības un zinātnes ministriju jau vairākus gadus skoliņai sniedz financiālu atbalstu, kas mums ir ļoti svarīgs. Vēl jāpiemin mūsu sadarbība ar Latvijas Institūtu: bērni Ziemsvētkos gatavoja un sūtīja apsveikuma kartītes Latvijas senioriem.

 

Skoliņā esam organizējušas arī ziedošanas akciju – audzēkņu un viņu vecāku saziedotās drēbes un rotaļlietas aizceļoja uz Liepājas bērnunamu.

 

Un par jūsu tradīcijām?

Protams, ir! Tradicijas skoliņas ikdienā esam ieviesuši tādēļ, lai dažādotu mācību procesu, padarot to pēc iespējas aizraujošāku. Vispopulārākais ir Mārtiņdienas tirdziņš, kad visi bērni kaut ko pagatavo un pārdod. Vienmēr kopā svinam Ziemsvētkus.  Reizi gadā organizējam pārgājienu vai ekskursiju. Esam jau pabijuši Minsterē, Luksemburgā un Briselē. Kopā ielīgojam Jāņus, taisām pikniku. Tad mums ir Māmiņdienas koncerts un olu krāsošana Lieldienās. Ak, jā, un Ķekatu balle, kad visi nāk pārģērbušies latviešu tradicionālajās maskās. Lielākais notikums bija šogad maijā, kad visi kopā apmeklējām pasaules meistarsacīkstes hokejā Ķelnē. Bija arī pašiem savs atbalsta plakāts.

 

Kas tevi pašu pēc astoņu gadu prombūtnes vēl saista ar Latviju?

Protams, saista un kā vēl! Esmu caur un cauri Latvijas patriote, taču mūsu ģimenē pats lielākais patriots neapšaubāmi ir dēls Pēteris. Katru brīvdienu pavadīšana dzimtenē viņam beidzas ar asarām un jautājumu, vai mēs varam pārvākties dzīvot uz Latviju? Tas nav tāpēc, ka viņam Vācijā klātos slikti. Šeit viņam ir draugi, skola, treniņi, vecvecāki. 

 

Interesanti, ka mīlestību uz mūsu valsti esam „pielipinājuši” arī citiem. Piemēram, mans priekšnieks pēdējo atvaļinājumu pavadīja Latvijā. Arī pāris citu kollēgu jau pošas uz Latviju.

 

Esmu tik priecīga, ka mans dzīvesbiedrs vakarā var paņemt ģitāru, nospēlēt un pat nodziedāt latviešu tautasdziesmu Emiļa Melngaiļa apdarē “Tumša nakte, zaļa zāle”. Tieši viņš bija tas, kuram radās ideja, ka vecumdienās mēs varētu pārvākties uz Latviju dzīvot. Un tas mani dara laimīgu.