Turpinājums. 1939. Māja
Diāna Jance    10.08.2021

 

 

Pirms vairākiem mēnešiem mūsu laikrakstā  publicēts stāsts par kādu 1939. gada Latvijā uzņemtu amatieŗfilmu.  Toreiz aprakstīju sarunu ar filmas autora dēlu Lenartu Lībeku (Lennart Lübeck), pensionētu ilggadēju Zviedrijas kosmosa korporācijas vadītāju. Filma ir brīnumaina iespēja ieskatīties toreizējās Latvijas dzīves ainās. Zinot, ka tā  bija pēdējā mierpilnā vasara Eiropē pirms kaŗa, ir pavisam neticami, cik bezrūpīgi un brīvi ir filmā redzamie cilvēki. Pārsteidz, kā filmētājs tolaik, vismodernākajai AGFA Movex 8 kamerai dūcot, varējis piekļūt  tik tuvu nejaušiem garāmgājējiem. No maziem gabaliņiem sakopotā 44 minūšu garā filma rāda pārsteidzoši dzīvus un emocionālu kadrus. Kopš raksta parādīšanās filmu Youtube kanālā jau ir noskatījušies vairāk nekā 157 tūkstoši skatītāju, kadrus ir apbrīnojuši kino profesionāļi un vēsturnieki.

 

Šovasar, neilgi pirms Jāņiem, filmas vēsture papildinājās un tās noslēpumos pavērās jauni fakti - satiku enerģisko un brīnišķīgo ZĪLI DUMPIS, kuŗa tagad dzīvo bijušajā Lenarta bērnības mājā Jūrmalā. 

Lai arī bijušajai bankas ieguldījumu speciālistei, agrākajai sociālajai darbiniecei Zīlei Dumpis ir jau pāri par astoņdesmit, no viņas staro dzīvesprieks un pavisam jauneklīga enerģija. Studiju gadus un teju visu darba mūžu viņa ir pavadījusi Amerikā un Jūrmalas vasarnīca nav vienīgā pieturas vieta Latvijā - ar lepnumu balsī viņa stāsta par saglabātajām dzimtas mājām  Mazsalacā. Zīles Dumpis vecvectēvs ir bijis Pirmo latviešu dziesmu svētku vīru koŗa diriģents Pēteris Hincenbergs. Interesanti, ka viena no pašām pirmajām reizēm, kad publiski dziedāja “Dievs, svēti Latviju!”, bija Mazsalacā, atklātā sarīkojumā, kur kori vadījis draudzes skolotājs Pēteris Hincenbergs. Sarunas gaitā Zīle rāda vecas un jaunas fotogrāfijas, kuŗās redzamas Mazsalacas mājas, kādas bildes stūrītī var saskatīt vismaz simt gadus vecus peoniju krūmus. Viņa cer piedalīties Daiņa Īvāna un Māra Martinsona filmā “Zeme, kas dzied” – iespraucoties “kaut kur starp večiņām”. Smejamies, ka tas gan nebūs tik vienkārši, jo Zīlei ir brīnišķīgs un plats smaids, bet seno laiku fotogrāfijas rāda nopietnas, teju drūmas sejas. Viņa savelk seju un vienlaikus smejas: “Būšu no niknajiem latviešiem”! 

Esmu daudziem, kuŗi aizbrauca no Latvijas, uzdevusi jautājumu;  kas notika ar mājas atslēgām? Droši vien tās tikai uz brīdi  iedeva paglabāt kaimiņiem. Atceros, dzejniece Astrīde Ivaska stāstīja, ka vēl pēdējā vakarā pirms aizbraukšanas tinusi zīdpapīrā ābolus, lai tad, kad atgrieztos, tos varētu ēst…

Mums Jūrmalā palika radi, es gan stāstus esmu tikai dzirdējusi, Dumpju ģimenē ieprecējos. Šī ir Tālivalža, mana vīra māja. Pēc neatkarības atgūšanas viņš paguva te dzīvot arī pats, bet nu jau vairākus gadus kā miris. Viņa māsīca ir gleznotāja Maija Tabaka, tādējādi mana vīramāte ar Maijas tēvu bija brālis un māsa. Vasaras mājiņas bija sabūvētas blakus, Maijas mamma un tēvs palika šeit un, saprotams, šīs mājas atslēgas uzticēja viņiem. Kad ienāca komūnisti, un daudzus izsūtīja, viņiem esot izdevies izvairīties no izsūtīšanām un pāriet dzīvot uz Rīgu. Šīs mājas jau bija domātas tikai vasaras dzīvošanai.

Kuŗā gadā uz Latviju atbraucāt pašu pirmo reizi ?

 

Tas bija 1978. gads, toreiz palikām viesnīcā. Kad braucām otro reizi, jau bija 1987. gads, un kopš tā laika te esmu bijusi katru gadu. Kopš aizgāju pensijā, Latvijā esmu dzīvojusi  pusi gada - pa vasarām šeit, pa ziemām tur, Kalifornijā.

 

Mana mamma bija ārkārtīgi latviska, īsta patriote. Tiklīdz laikrakstā Laiks sāka rakstīt, ka varēs atgūt īpašumus, mēs ar mammu steidzāmies uz Latviju. Tolaik mammai jau bija tuvu pie deviņdesmit. Mūsu dzimtai īpašumu bija daudz: vispirms atguvām mammas māju Rīgā, tur es biju dzimusi. Tad atguvām arī mana tēva zemi Buļļos, to viņš bija ieguvis pēc Pirmā pasaules kaŗa par Brīvības cīņām. Tad atguvām tēva mājas Mazsalacā, atceros, kā  mammu stūmu augšā pa trepēm, lai iestādē varētu  iesniegt dokumentus, nodot naudu un kūkas! Man tā tas riebās, bet mēs varējām Latvijā būt tikai uz īsu laiku, tā bija jādara… Tie kungi tak tik sēdēja un gaidīja! Tā jau tas bija - vajadzēja iet uz archīvu, viens papīrs it kā derēja, bet otrs  nederēja nepavisam. Tā nu es biju tas riebeklis, kurš, lai varētu visu nokārtot īsā laikā, viņiem stūma naudu zem galda. Es jau atbraucu tikai uz trim nedēļām, uz savu atvaļinājuma laiku,  un pa trim nedēļām jau neko nevarēja izdarīt. Tie kungi tik pablisina acis, sakot - lūdzu, pēc divām nedēļām būs gatavs. Bet es jau pēc divām nedēļām būšu prom! Un tad nu es... Tagad pati sūdzos, ka saradušies visādi krāpnieki - bet toreiz neko citu nevarēju darīt!

 

Tālivalža tēvs nāk no Zemgales, tur Rundāles pagastā viņiem bija liela saimniecība, arī to pēc grūtām runām atguvām. Tad jau es varēju palikt ilgāk: cik daudz tur nebraukāju, cik daudz tur cīnījos, tomēr atguvu. No sākuma iznomājām vieniem, tie nebija godīgi, tagad atradām citu saimnieku - Āri Burkānu, tas ir brīnišķīgs un jauks cilvēks! Tagad esmu tik priecīga. Tā viss izvērtās labi.

Kā jūs, atbraucot no Amerikas, varējāt iedomāties, ka ir kādam jādod  “kukulis” un cik lielam tam jābūt?

Realitāte. To jau radi priekšā pateica: bez “kukuļa” nekas nenotiek. Naudiņu smuki ieliku aploksnītē, iedevu kopā ar šampanieti vai kūku. Man tā izdarība šausmīgi nepatika, bija tik riebīga sajūta,  daudz labprātāk būtu samaksājusi godīgi un kārtīgi. Saprotams, ja kaut kas vajadzīgs ātri, ir jāmaksā vairāk, bet nebija iespējams samaksāt oficiāli, toties jebko varēja paveikt ar kukuļiem. Tas bija šausmīgi! Kāds  pateica, cik apmēram vajadzētu dot. Saņēmēji biji priecīgi, un viss notika tieši tik ātri, kā man vajadzēja. Atceros, Mazsalacā –  biju aizmirsusi Rīgā pasi, līdzi bija vien braukšanas tiesības - un man visu izkārtoja! Aiz manis rindā nāca veca lauku kundzīte, kuŗa gribēja  atgūt savu mājiņu. Viņu iztrieca ārā, jo nebija tāds papīrs un šitāds papīrs... Izlamāja un viņa aizgāja - vecs cilvēks, kas ar lielām grūtībām bija ticis līdz tam kungam. Man sirds pilnīgi aptecējās - mani, bez papīriem, uzņēma, bet te - atnāca godīgs, kārtīgs cilvēciņš un pret viņu izturējās kā pret suni, izmeta ārā. Tā bija drausmīga sistēma.

 

Maijas Tabakas tēvs, inženieris, savu mājiņu iegādājās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā un māsai palīdzēja uzbūvēt  mūsu tagadējo māju. Viņš esot teicis: “Es palīdzēšu, arī tev vajag savu māju”. Viņa bija izstudējusi par zobārsti un šeit, kur tagad sēžam, bija domāts zobārstniecības kabinets. Māju cēla tikai vasaras dzīvošanai, pa ziemu dzīvoja un strādāja Rīgā. Tomēr viss iznāca savādāk, Tālivalža vecāki satikās un aprecējās, tēvs bija veterinārārsts un ģimene uzsāka dzīvi Bēnē, tur dzimis arī mans vīrs. Šeit, Jūrmalā, pirms kaŗa viņš nekad netika dzīvojis. Droši vien tas bija Maijas tēvs, kuŗš trīsdesmito gadu pašās beigās māju pa vasarām izīrēja zviedru inženieŗa ģimenei.

 

Latvijai atgūstot neatkarību, juridiski šo māju atguva Tālivaldis, viņa brālis no visiem īpašumiem rakstiski atsacījās, jo dzīvo Vācijā un tur jārūpējas par sievas mājām. Kaut arī es uz Latviju braucu jau agrāk,  Tālivaldi uz Padomju Savienību nelaida, sakot, ka tad viņš nedabūs secret clearance un tādējādi izbeigtos viņa inženieŗa darbs NASA - Amerikas aeronautikas un kosmosa aģentūrā. Viņš nevarēja braukt uz Padomju Savienību, kamēr  Latvijā neatjaunojās brīvība. Tas bija jauki,  kad beidzot varējām braukt abi. 

 

Šīs mājas praktiskos atgūšanas darbus kārtoja Maijas māsas Rutas vīrs. Viņam bija Tālivalža dota pilnvara, un  tas bija ļoti sarežģīti -  bija jāiet uz Baltijas Kaŗa apgabalu, jo šī izrādījās  kāda ģenerāļa vasarnīca. Beigu posms bija teju smieklīgs: īpašumu atguvām, bet iekšā netikām. Mums skaidroja, ka īpašuma nodošanas pavēli devis leitnants, kuŗš nespēj pateikt ģenerālim, ka nu viņam jāiet prom no mājas. Tā nu tikai tajā dienā, kad izgāja padomju armija ar visu ģenerāli (1994. gadā) ģimene savu īpašumu atguva pa īstam. Iesākumā dzīvoja blakus mājai, gandrīz teltī, citādāk jau viss - logi, durvis būtu pazuduši. Tā pārņēmām mājiņu un ilgi remontējām, sākumā bija pavisam neapdzīvojama. Nesaprotu, kā ģenerālis tādā varēja dzīvot.

 

Atceros to dienu pirms diviem gadiem –  vadīju to vienā mierā un pēkšņi ieraudzīju, ka ārā uz ielas stāv divi cilvēki. Vēlētos apskatīt māju, bet bija tik pieklājīgi, nemaz negribēja nākt iekšā pa vārtiņiem. Jau pašā sākumā vīrietis pastāstīja, ka esot te dzīvojis līdz divu gadu vecumam. Es pat neticēju - tā taču bija mūsu ģimene, mana Tālivalža mātes brālis, kuŗš par visu toreiz bija rūpējies! Cik žēl, ka Tālivaldis jau bija miris - viņiem abiem būtu tik interesanti sarunāties par kosmosa kuģiem! 

 

Mēs sarunā ritinājām visu -  Lenarts stāstīja, ka par Latviju viņam bijis jādomā vienmēr, piemēram, šad un tad ar Kosmosa aģentūru nācies braukt uz Padomju Savienību, un ikreiz viņš  īpaši izjautāts, kādēļ viņš dzimis Rīgā. Sameklējām vietu, kur Lenarts te kā bēbītis sēdējis, tepat blakus toreiz bija arī Zviedrijas vēstnieka vasarnīca. Filmā redzamajās viesībās, var saskatīt mūsu mājas stūri. Jau daudzus gadus viņam esot ļoti gribējies atrast šo māju, bet neesot bijusi pat adrese. Tik vien, ka tā ir Jūrmala, Lielupe, arī filmā var saredzēt Lielupes stacijas nosaukumu. Vecāki gan esot sarakstījušies ar draugiem Latvijā, bet pastāvīgā adrese  viņiem bijusi Rīgā, Rūpniecības ielā. Lielupē dzīvojuši tikai vasarā. Un tā Lenarts “braucis” ar Google, līdz ieraudzījis filmā redzamo mājas stūri un neskaidro uzrakstu uz plāksnītes “22. līnija”. Ir! Astoņdesmit gadus vēlāk. Bez Google palīdzības viņi šo māju nebūtu atraduši. Viņi stāstīja savu vēsturi, es stāstīju par mājas vēsturi. Toreiz viņš man pastāstīja, ka tēvs esot uzņēmis arī filmiņu, ja man interesējot,  tad viņš filmu rediģēšot un atsūtīšot jau ar angļu uzrakstiem. 

 

Lenarta tēvs esot bijis aizrautīgs fotografs un nopircis to laiku vislabāko kinokameru. Filmā var redzēt, ka māte sēž tur, kur tagad sēžu es!”

***

Vēl pirms mūsu satikšanās Zīle Dumpis man iedeva zibatmiņu, kurŗā vajadzētu būt fotokadriem no tikšanās ar zviedru kungu Lenartu Lībeku, kurŗš savulaik dzīvojis viņas vīramātes mājiņā. Nejauši pie manis nonāca kāds cits mazs atmiņu glabātājs - tajā bija daudz mūsdienu bilžu no   Zīles meitu un viņu ģimeņu svinībām. Skatoties tajās, redzu līdzīgus kadrus, gluži kā 1939. gada filmiņā - skaistu, izremontētu vasaras mājiņu, priedes, gandrīz sadzirdu abu Zīles mazdēlu smieklus un noskatos rotaļās. Laimīgo Jūrmalas vasaru dzīve turpinās - tā, it kā gaŗo okupācijas gadu ar smago dzelzs priekškaru nemaz nebūtu bijis.