Saulrieta sarokošanās Daugavas krastā
Daiga Mazvērsīte    27.08.2019

 

 

24. augusta vakarā Zemes un Vēja mātes bija gādājušas, lai koncerts „Saule. Pērkons. Daugava” notiktu bez kavēkļiem, jo saulīte ripoja pa zemes virsu un Daugavas rāmais tecējums kļuva par lielisku fonu dziesmām, dejām, runām un kokļu meditācijām. Par laimi, sarīkojuma nosaukumā piesauktais Pērkontēvs šoreiz klusēja, un tā skaļo dimu lika atcerēties varenais kopkora skanējums, kam, skanot Mārtiņa Brauna himnai „Saule. Pērkons. Daugava”, piebalsoja arī Likteņdārzā sanākušie klausītāji un skatītāji. To bija ne mazums, veci un jauni – kopāsasaukti, lai atcerētos akcijas Baltijas ceļš 30. gadadienu mūsu likteņupes krastā. 

 

Arī sestdien neizpalika sadošanās rokās, sevišķi pasākuma izskaņā, kad Aija Andrejeva ar koŗiem dziedāja Zigmara Liepiņa himnu „Brīvību Baltijai”. To pirms 30 gadiem izpildīja Aijas tēvs Alekss, toreizējais smagā roka grupas „Opus Pro” solists, un paaudžu maiņu bija patīkami vērot arī publikas rindās, kur vīdēja kā mazuļi, tā sirmgalvji. Visi kā apburti lūkojās upes virzienā, kur uz divu tautisku saktu fona savus priekšnesumus sniedza vairāk nekā 200 mākslinieku. Dimdēja deju soļi, kuŗus rakstos kārtoja koncerta galvenais horeografs Agris Daņiļevičs, raisījās dziesmas un koncerta režisores un dzejnieces Daces Micānes-Zālītes vārdus skaidri un izjusti runāja aktieris Mārtiņš Vilsons: „Garīgās maizes graudi tagad aug latviešu dziesmās, dzejā, gleznās, mūzikā, pagalmā, pilsētā un logos uz palodzes. Arī Īrijā, Anglijā un pasaules klaidā – latviešu skolās.”

 

Dace smaida, ka pati savulaik daudz rakstījusi laikrakstam „Laiks”, un ar prieku atceras, ka 1989. gadā ar visu savu ģimeni, rokās sadevusies, stāvēja Baltijas ceļā pie Ķekavas: „Vecāmamma tolaik jau bija ļoti veca, viņa teica, lai ņemam jostas un iesienam arī viņu. Un ir tik savādi apzināties, ka kopš tās dienas pagājuši 30 gadi, kas nozīmē, ka liela daļa dzīves jau ir aiz muguras. Šodien pati sev paudu atziņu, ka Baltijas ceļš līdz šai dienai turpinās ik brīdi, jo mēs kā tauta esam cits citam savējie. Un tas, ka tu zini, ka kāds pados roku, kad pienāks tāds brīdis, ir ļoti svarīgi.” Dace uzskata, ka šī kopības apziņa ir ļoti svarīga ne tikai Latvijā, bet arī trimdā, kur ir daudz viņas skolēnu – lai latvietis latvietim it visur ir savējais! „Gribas uzticēties, arī iedvesmot otru. Kaut vai šī koncerta sakarā… Mani taču varēja arī neuzaicināt, bet, pateicoties koncertam, viss šis pusgads man ir ļoti īpašs. Atbraucām uz Likteņdārzu, pirms sniegs vēl bija nokusis. Piegāju pie Daugavas un iemērcu roku, lūdzot, lai viss iecerētais mums izdodas. Un ieceru bija daudz – vispirms jau atvest šurp cilvēkus, jo tas ir ceļš, nauda un laiks. Ir ļoti svarīgi, ka mēs šo vietu, Likteņdārzu, sasildām un iedzīvinām, jo Baltijas ceļš turpināsies vienmēr, ne tikai šodien, bet arī rīt, ja vien mēs ar savu apziņu bērniem mācīsim, ka esam brīvi un esam savējie, kad sadodamies rokās.” 

 

Savu koncerta ieceri Dace Micāne-Zālīte veidoja kā absolūtu brīvības daudzinājumu nolūkā, lai ļaudis no Likteņdārza aiziet, bagātinājušies ar apliecinājumu savai dzīvei un savai nākotnei. Daci par režisori Baltijas ceļa piemiņas pasākumam aicināja tā iniciatore Maira Miķelsone. Viņa ar koncertu rīkošanu nodarbojas vien otro gadu, un pie šīs nodarbes Maira nonāca, pateicoties savam pamatdarbam, proti, tautisku linu apģērbu šūšanai ar firmas zīmi „Mayra”. 

 

Brīnišķīgas linu kleitas tika šūtas Ievai Akuraterei un Lorijai Vudai-Cinkusai – tā Miķelsone pietuvojās mūziķu videi, un abas dziedātājas redzējām koncerta dalībnieku vidū arī 24. augusta vakarā. Šī, protams, ir likumsakarība, jo koncerta mūzikālais vadītājs bija Lorijas vīrs Ivars Cinkuss. Viņš gan ne tikai diriģēja, bet arī dziedāja pats, gan solonumuru „Tumša nakte”, gan duetā ar Loriju fragmentu „Kliedz, mana tauta” no cikla „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. To ar Vizmas Belševicas dzeju 1988. gadā sacerēja grupas „Sīpoli” mūziķis Niks Matvejevs, ierakstīdams būtiskas rindas mūsu brīvības cīņu hronikā. Dziedāja arī divi Cinkusa vadīti kori – jauktais „Cantus Fortis” un vīru „Gaudeamus”. 

 

Ar vīru koŗa priekšnesumu vakars arī tika atklāts, kā pirmatskaņojumu ceļot priekšā Mārtiņa Brauna jaundarbu ar pirms gada mūžībā aizgājušā režisora Uģa Brikmaņa vārdiem. „Kādā nakts stundā pret rītu nāks puikas no Kurzemes mežiem, skandinās kaulus un jautās, vai meitene mana, Latvija skaistā, dzied tavā laikā vai klusē,” skanēja Brikmaņa pēdējā īsziņa komponistam. Brauna ieskatā šī varētu būt tīra kordziesma bez pavadījuma, tomēr, lai iesākums izdotos varens un spilgts, par pavadījumu gādāja Reiņa Sējāna vadītā grupa. Tajā mūzicēja arī Reiņa tēvs, ģitārists Leons Sējāns, viens no ansambļa „Pērkons” dalībniekiem, kas līdz ar Juri Kulakovu piebiedrojās Ievai Akuraterei, kad nāca viņas kārta atgādināt par dziesmoto Atmodu. Tas notika koncerta vidū, kad jau ar savu meistarību bija priecējis tautas deju ansamblis „Lielupe”, ar tautasdziesmu klausītājus stiprinājuši „Vērtumnieki” no Madonas un ar triju Baltijas valstu karogiem rokā klausītāju rindas caurauda koristi (Ogres sieviešu koris „Rasa”, Kokneses koŗi „Anima” un „Alaine”) un dejotāji (TAD „Dzirnas” un „Katvari”) tautastērpos. Kā pirms trīsdesmit gadiem gaisā virmoja drosme un cīņas griba, kuŗu stiprināt palīdzēja arī Valsts prezidenta Egila Levita un Daugavas sarga Daiņa Īvāna uzrunas. 

 

Lai atgādinātu par Baltijas tautu vienotību cīņā par neatkarības atgūšanu, skanēja ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu tautasdziesma Rūtas un Valža Muktupāvelu priekšnesumā. Igauņu un līvu kodu šifrēt līdzēja krāšņā Julgī Stalte ar savu kokli, un Likteņdārza amfiteātri piepildījušo ļaužu sirdis sildīja arī pašmāju grupas „Tautumeitas” dziedātājas Asnate Rancāne un Lauma Bērza ar savu dainošanu. Viņām arī bija uzticēts noslēgt šo saulrieta koncertu, taču klausītāji nesteidzās izklīst, un kā īstos Dziesmu svētkos visi kopā vēl nodziedājām „Pūt, vējiņi!”. 

 

No saturiskā viedokļa koncerts „Saule. Pērkons. Daugava” attaisnoja savu temu un devīzi, jo ar pašu komponistu Mārtiņu Braunu pie klavierēm tika atskaņotas vairākas Raiņa poēmas – cikla „Daugava” daļas, ne tikai vispopulārākā, kas savulaik pat tika ieteikta kā jauna valsts himna. Tomēr pietrūka paša galvenā – dramaturģiskās vienotības, jo skaļi koŗa dziedājumi negaidot mijās ar dejām, kam sekoja klusināta kokļu mūzika, arī tautasdziesmas, un daļa skaņdarbu likās jau sen un bieži dzirdēta. Arī Ievas Akurateres dziedātā Imanta Kalniņa „Lūgšana” ar Leonīda Breikša dzeju vairs nespēja tā saviļņot kā savas tapšanas laikā pirms 30 gadiem. Droši vien esam kļuvuši bezjūtīgāki pret tautas likteni un valsts nākotni, par ko liecina staigāšana dziesmas laikā, bērnu nenokušinātās čalas un steiga uz auto, kad svinīgā daļa beigusies. Taču tieši ar cerību jaunizveidotajā tautas atmiņu dārzā Daugavas krastā rosināt mūs uz vienotību par šādu koncertu bija domājusi Maira Miķelsone. Netika meklēts nekāds papildu finansējums, vien pašu līdzekļi, un skaists, tautisks mētelis darināts sarīkojuma teicējam – Ērikam Vilsonam. 

 

Zīmīgi, ka pirmais pasākums, ar kuŗu Miķelsone sevi pieteica Latvijas mūzikas biznesa aprindās, bija koncertu serija „Manai tautai” pērn Latvijas simtgades zīmē. Koncertos uzstājās Ieva Akuratere, Lorija Vuda-Cinkuss un Armands Birkens, un turnejas turpinājums notiks šoruden. Maira rīkojusi arī kantrī mūzikas festivālu, Saulgriežu koncertu ar Julgī Stalti. „Šuvām māksliniekiem koncerttērpus, Lorijas Ventspils korim un citiem, arī ansambļiem. Viņi tādi priecīgi un smaidīgi nāca pie mums uz darbnīcu, un, tā kā man nav mūzikālas izglītības, es uz mūziķiem raugos kā parasta klausītāja. Mana devīze ir – censties darīt to, kas man patīk, strādāt ar tiem cilvēkiem, kas man patīk. Tā arī nolēmu vēl ciešāk sadraudzēties ar viņiem, veidojot kopīgas koncertprogrammas.” Dzimstot iecerei par skaistu koncertu Likteņdārzā, Ivars Cinkuss rosināja saukt talkā Daci Micāni-Zālīti. „Gods strādāt kopā ar cilvēkiem ar tik lielu pieredzi, bet to, ka koncerts Daugavas krastā varētu kļūt par nopietnu izaicinājumu, sapratu tikai nesen,” atzīstas Maira. Elektrības piegāde, loģistika, arī drošība, jo daudzi apmeklētāji vēlējās savas sēdvietas ieņemt uz amfiteātra akmeņu krāvumiem, bija tikai dažas problēmas. Un skatuve noteikti bija par zemu, jo skatītāji pēdējās rindās varēja saskatīt tikai dejotāju galvas. 

 

Vai patriotisks vasaras koncerts Likteņdārzā varētu kļūt par tradiciju, Maira vēl šaubās, jo nu visa enerģija tiks likta lietā, lai taptu mazliet mistisks Mārtiņdienas koncerts Arēnā Rīga. 10. novembrī tur skanēs folklora, kā arī rokmūzika grupu „Pērkons” un „Līvi” priekšnesumā, par koncerta režisoru uzaicināts aktieris Māris Bezmers. „Uz nākamo gadu mums ir īsti Napoleona plāni, un esmu pārliecināta, ka tie neizgāzīsies, jo tas ir komandas darbs, kur strādā profesionāļi. Latviskums? Tas man nāk no sirds, izjūtu tādu kā senču svētību, kas mani pavada, kopš sāku darboties ar latviskajām zīmēm, šujot kleitas,” saka Maira Miķelsone. Un 24. augusta vakarā, sekojot senču tradīcijām, pie sava ziedu vainaga tika arī Daugava, krāšņo kroni straumē ievedot ar senlatvisku laivu. 

 

Un tomēr, nenoliedzot, ka latviskuma un patriotisma noskaņu pildīti sarīkojumi ir ļoti svarīgi un nepieciešami, gribētos, lai to rīkotāji vērīgi sekotu līdzi laikam, kādā dzīvojam. Zaudēt publikas uzticību ir daudz vieglāk nekā to iegūt, turklāt pēdējo gadu pasākumi, uz kuŗiem biļete nav jāpērk, ir zināmā mērā devalvējusi kultūras, šai gadījumā mūzikas vērtību. Nevaru iedomāties, ka pirms trīsdesmit gadiem, Ievai Akuraterei dziedot „Lūgšanas” vārdus „Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž,” es nevis asarām acīs lūkotos uz skatuvi, bet gan ēstu banānu vai slātu pēc alus. Tagad tas ir normāli, jo brīvības laikmets ļauj cilvēkiem maksimāli sekot savām vēlmēm un vajadzībām, taču – vai tā ir tā brīvība, pēc kuŗas mēs tik kaismīgi tiecāmies?

 

Ielādēju...