"Laiks tautai savu spēku redzēt" (Imants Ziedonis)
Ligita Kovtuna    17.01.2017

 

Kopš 2014. gada Imanta Ziedoņa fonds Viegli Latvijā piešķir apbalvojumu „Laiks Ziedonim”, kuŗa mērķis ir ik gadu godināt un apbalvot tos cilvēkus, kas ar savu izcilību, degsmi, sūtību, veiksmi, stāju un savpatību ‒ dzejnieka Imanta Ziedoņa nosauktajām un kultivētajām vērtībām - iedvesmojušas latviešus, attīstot Latvijas tautas izaugsmi un pilnveidojot latvisko identitāti. Tuvojoties valsts simtgadei, šīs vērtības iegūst jo svarīgāku nozīmi un jēgu. Apbalvojums tiek piešķirts piecās nominācijās: tautsaimniecībā „Zemi es mācos”, par dzīvi literatūrā „Bize”, bērniem un jauniešiem „Rabarbers”, zinātnē „Taureņu uzbrukums” un novadpētniecībā „Kedas”. Nominācijas paliek nemainīgas, taču katru gadu tiek izvēlēts atšķirīgs virziens. Tā šogad „Kedās” uzmanība tiks veltīta cilvēkiem vai cilvēku grupām, kas radoši un aizrautīgi darbojas latviskās kultūras tradīciju izpētē un attīstībā trimdā/ diasporā.

 

Kāpēc „Kedas”? Savlaik Imants Ziedonis uzvilka kājās kedas, ‒ lai vieglāk un brīvāk iet, ‒ un devās iepazīt Latviju. Rezultātā tapa grāmata „Kurzemīte” un nostiprinājās apziņa, ka tepat, tuvumā, blakus mums ir tik daudz vērtību, kas ceļamas gaismā. 

 

Apbalvojums laureātam paredz 3000, - eiro naudas balvu, ko ziedo pazīstamie mecenāti Ināra un Boriss Teterevi, kā arī mākslinieces Olgas Šilovas veidotu Imanta Ziedoņa statueti. Tas laureātiem, bet it visi nominanti saņems Atzinības rakstus un nozīmītes. Svarīgi, ka šim apbalvojumam ir Latvijas valsts nozīmības statuss. 

 

Līdz šim apbalvojumu saņēmuši 15 laureāti, daži no tiem šogad arī ir starp vērtētājiem. Runājot par nominantiem, ‒ viņu vidū bijuši ārzemju latviešu sabiedrībā labi zināmie „Bērzes Strazdi” (Lielbritanija), kā arī kultūrvēstures izdevums Jaunā Gaita u. c. 

 

Šogad, tātad īpaši, aicināti pieteikties ārzemēs dzīvojošie tautieši ‒ gan individuāli, gan grupas un kopas (jā, arī paši sevi varat pieteikt, nav vajadzīgs ne biedrības, ne valdes apstiprinājums vai pieteikums), aizpildot anketu, kas atrodama apbalvojuma mājaslapā (http://www.laiksziedonim.lv). Un tas jāizdara līdz 24. februāŗa plkst. 17 (pēc Latvijas laika), jo jau 3. maijā, Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā, skaistā ceremonijā laureāti tiks cildināti un apbalvoti. Taču starplaikā žūrija jeb vizionāri, kā tos dēvē Imanta Ziedoņa fonds Viegli, iecerējusi diskusiju skype ar potenciālajiem laureātiem, un ar viņiem sarunāsies „Kedu” nominācijas vizionāri, kopā desmit. Starp viņiem būs arī Aldis Austers un Ilze Jurkāne. Ar viņiem mūsu šodienas saruna.

 

Ilze Jurkāne. Tas, ka esmu uzaicināta darboties nominācijas „Kedas” komisijā, man īpaši iet pie sirds, jo ‒ esmu taču trimdas tautiete! Piedzimu un uzaugu Amerikā, un latvietība manī tika iesēta un kultivēta kopš bērnu dienām. Es no visas sirds biju iemīlējusi Latviju, ko iepazinu tikai daudz vēlāk. Un iemīlēju tā, ka nu jau vairāk nekā 25 gadus dzīvoju Latvijā. Mēdzu teikt, ka mana dzimtene ir Amerika, bet Latvija ir mana Tēvzeme. Uzaugu East Orange ‒ Īstoranžā pie Ņujorkas, kur tolaik bija daudz latviešu, un manu latvietību veidoja ne tikai ģimene, bet visa latviešu sabiedrība.

 

Dzīvoju komūnālā latviešu mājā, un vecāku draugi bija rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Lūk, uz galda ir vāzīte, ko maniem vecākiem dāvināja Gunars un Jautrīte Saliņi... Mana mamma bija skolotāja latviešu skolā, Daugavas Vanadžu priekšniece, tēvs ļoti daudz praktiski strādāja latviešu labā, krāsoja baznīcu, nometnes ēkas, deva daudz naudas visām latviešu aktīvitātēm. Es labi zinu, ko nozīmē saglabāt latvietību ārpus Latvijas, ‒ ir jābūt lielai mīlestībai, pārliecībai un pašaizliedzībai, jāiegulda laiks, darbs un līdzekļi. Pati gāju latviešu skolā, nometnē, dziedāju korī, vingroju, spēlēju teātri, dejoju tautasdeju kopā, un tautastērps bija jādarina vai jāiegādājas pašiem, neviens to neiedeva. Mūsu vecāki un latviešu sabiedrība mums iedeva to iesalu, kas, iejaukts rudzu maizes mīklā, brieda un ņēmās spēkā, vēl vairāk – deva pamatu „uzraudzēt” daudz ko jaunu. Mani sajūsmina, kā sava tēva Gunara dzeju izdzied Laila Saliņa, kā strādā Latvijas Goda konsule Sanfrancisko Līga Bauere-Hoy, kuŗa ne tikai pati izlēma doties uz Gaŗezera skolu un iemācīties latviešu valodu, bet iemācījusi to arī saviem bērniem. Katskiļu nometnē, kuŗā arī pati „nodienēju” astoņas vasaras, izaug bērnu pulks, kas apzinās sevi par latviešiem, pat ja arī latviešu valoda viņiem nav plūstoša...

 

Nesen pirmo reizi biju Austrālijā, un arī te man nostiprinājās pārliecība, ka nekāda asimilācija, nekur šai plašajā pasaulē „neaprīs” latviskumu. Un, vērtējot šā apbalvojuma nominantus, mans svarīgākais kritērijs būs dinamika un virzība uz nākotni. Esmu gandarīta, ka piešķirot balvu, šogad skats ir vērsts arī ārpus Latvijas. Latvija piedzīvojusi divus savu cilvēku aizplūšanas viļņus. Pirmais, kas skāra arī manus vecākus, bija polītisko bēgļu laiks, tagad otrs, kopš neatkarības atgūšanas, ir ekonomisko bēgļu laiks. Ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kas tagad aizbraukuši prom, lai ārpus Latvijas veidotu jaunu dzīvi. Domājot gan par tiem, kuŗi trimdā 72 gadu gaŗumā kopuši un saglabājuši latvietību svešumā, gan par tiem, kas to cenšas darīt tagad, es piešķirtu tūkstošiem balvu, ja būtu manos spēkos! Esmu pārliecināta, ka balva dos arī vairāk izpratnes par to, kāpēc šie cilvēki šodien ir ārpus Latvijas. 

 

Aldis Austers. Atvadoties no pieminētā dzejnieka Gunara Saliņa, dzejnieks Kārlis Vērdiņš rakstīja: „Dzejnieka tipiskā biografija kļuvusi par izejmateriālu netipiskai trimdas dzejai, kas ātri pārvarējusi tradicijas un nostaļģijas žņaugus, iedvesmojoties no Ņujorkas pilsētas noskaņām un modernās literātūras un mākslas, rāda, ka nacionālo piederību un trimdu iespējams ne tikai apraudāt, bet arī svinēt.”

 

Gunars Saliņš, precīzāk, viņa ceļa gājums ir kļuvis par šī gada „Kedu” vadmotīvu. Asaras ir neizbēgamas ‒ tādas bija bēgļu nometnēs 40. gadu nogalē, apraudot zaudēto ‒ stāvokli, mantu, līdzcilvēku dzīvības. Tādas bija 70. gados, kad ziņas no padomju Latvijas par pārkrievošanu dzina izmisumā un daudzi padevās. Arī šodien, kad cilvēki brauc prom no Latvijas tik lielā skaitā. 

 

Taču stāsts nav par apraudāšanu, bet gan latviskuma svinēšanu. Būsim godīgi ‒ ārpus Latvijas nozīme ir tikai tam, ka tu spēj strādāt. Darbs ir tas, ko spējam pārdot, braucot svešumā. Citam lielas nozīmes nav. Daudziem ar to pietiek, bet ‒ par laimi ‒ ne visiem. Stāsts ir par tiem, kuŗi nav aizmiguši vai arī pamodušies pēc miega. Runa ir par cilvēkiem, kuŗi svešumā ir pratuši atrast sevi un nozīmi savai nacionālajai piederībai. Nav tādas vietas pasaulē, kuŗā latvieši nebūtu atstājuši pēdas. Un varam lepoties, ka latvieši ir viena no labāk organizētajām diasporas kopienām ne tikai Baltijā, bet pat pasaulē. 

 

Mūsu laureāts būs cilvēks, kuŗš ir pamanījis, ka pasaule dod iespējas. Iespējas paskatīties uz Latviju un tās kultūru no cita skatupunkta. Ieraudzīt to, ko neredzam, šeit dzīvojot ikdienā, un spēj parādīt ceļu, kā iegūt no šīm iespējām. Kā bagātināties no tā. Mūsu atslēgas vārds ir „spēja latviskumu svinēt”. Tāpēc „Kedās” mūsu varoņi būs tie cilvēki, kuŗi mīl savu novadu ‒ pagastu, novadu un valsti kopumā. Mēs apbalvosim cilvēkus vai cilvēku grupu, kuŗi aizrautīgi un radošā veidā darbojas latviskuma veicināšanā un latviskās kultūras tradiciju izpētē un attīstībā trimdā/diasporā.

 

Latviskuma saglabāšana ārpus Latvijas ir notikums pats par sevi. Vai varat iedomāties, ko nozīmē, piemēram, izveidot augstas klases latviešu deju kopu Briselē? Vai latviešu kori Īrijā? Vai – kā Andrejs Kovaļovs Spānijā – latviešu biedrību, kur tādas nekad nav bijis, un vēl skoliņu? Un šādi piemēri ir Amerikā, Kanadā, Austrālijā, Krievijā, Šveicē, Zviedrijā – īstenībā visur, kur mīt latvieši.

 

Kad pirms četriem gadiem izveidojām apbalvojumu „Laiks Ziedonim”, jutām, ka īsti nezinām kritērijus – bija vienkārši interesanti palūkoties, „kas tur ir aiz tā koka?” Un atradām daudz interesanta. Teiksim, mūsu pats pirmais laureāts – Andris Slišāns no „Upītēm”, kas tieši pie Latvijas-Krievijas robežas. Viņš turp pārcēlās no Rīgas uz tēva mājām un izveidoja savu plašu ģimeni un savu „pasaules centru”. Otrā gadā – Varis Auziņš. Atjaunojis „basīti” ‒ vēsturisku mūzikas instrumentu, ko savulaik izmantoja lauku kapelās, kas ir kaut kas līdzīgs čellam, tikai mājās no koka tēsts, ar stīgām no zirgu astriem, kopš 19.gs. 40.-tajiem gadiem pavisam aizmirsts.

 

Trešajā gadā – Rūjienas mākslas skolas direktors Jānis Galzons, kuŗš bērniem māca mākslu neordināri, caur vietējo tautas tradiciju prizmu.

 

Vēl gribu piebilst, ka tautieši no ārzemēm savas kandidatūras var pieteikt arī tautsaimniecības nozarē „Zemi es mācos”, kuŗā cildināsim cilvēkus, kuŗi mācījušies un strādājusī ārvalstīs un nu savas zināšanas un pieredzi iegulda Latvijas tautsaimniecības attīstībā.

 

Ilze. Un vēl kāds svarīgs aspekts – šim cilvēkam vai cilvēku grupai jābūt tādiem, kas spēj vadīt, piesaistīt, tēlaini izsakoties, jābūt kā mūzikantam, kuŗš ar savu stabuli iet pa priekšu un citus sauc līdzi.

 

Aldis. Citus gadus esam tikušies klātienē ar interesantākajiem pretendentiem, jo starp kritērijiem ir arī stāja. Kā rakstīja Ziedonis: „Dod skaisti staigāt./ Dod skaistu gaitu – nezagties, nelavīties./ Lai viņi redz, kā mēs ejam,/ lai viņi arī grib.”Citkārt acu kontakts arī izsaka daudz, un mēs vēlamies ieraudzīt degsmi. Šogad gan visas tikšanās organizēsim neklātienē, skype, lai būtu godīgi pret tiem, kuŗi dzīvo tālumā.