Parīzē, latviešu operas zvaigžņu mirdzumā
Ligita Kovtuna    07.11.2017

 

 

Šā gada oktobrī Parīzē, Francijas Nacionālajā operā Verdi „Dons Karloss” pirmizrādē princeses Eboli lomu dziedāja Elīna Garanča, bet balss no debesīm ‒ nelielā, bet nozīmīgā loma bija uzticēta latvietei Silgai Tīrumai Soldano. Ar viņu iepazīsimies tuvāk. 

 

2011. gadā, kad Silga ieguva prestižo Latvijas Mūzikas balvu, intervijā Inesei Lūsiņai, viņa teica: „Man ir prieks dziedāt savā zemē un savā valodā. Tieši ilgi būdama prom, vēl vairāk piederu Latvijai un apzinos Latvijas piederību. Dziedot Leldi Imanta Kalniņa operas „Spēlēju, dancoju!” koncertuzvedumā, to izjutu visvairāk.” Tolaik Silga svešumā bija pavadījusi deviņus gadus ‒ 2002. gadā viņa devās uz Austriju, kur izstudēja operdziedāšanu Grācā, Mūzikas un mākslas universitātē.

 

Tolaik viņas repertuārā jau bija Adīna Doniceti „Mīlas dzērienā”, operas studijā „Figaro”,  donna Elvīra Mocarta „Dons Žuans” izrādē, ko tā paša 2011. gada vasarā viņa spoži nodziedāja arī Latvijas Nacionālajā operā. Bet operas gaitas Tēvzemē tā nopietni sākās 2010. gada Siguldas opermūzikas svētkos, kur viņu bija uzaicinājis zināmais Dainis Kalns un kur Silgu pamanīja un novērtēja Aleksandrs Viļumanis. Silgas skolotāja Mūzikas akadēmijā Ludmila Brauna savulaik teikusi: „Tev balss ir, tikai trūkst operdziedātājas „caursitējas” rakstura...” Kā nu nav, tā nav gan joprojām, toties ir spilgts talants, personības valdzinājums (viņa patiešām ir arī ļoti skaista!) un galvenais –  atdevīga mīlestība operai.

 

Bet viss sākās Valkā, kur pirmos vokālistes pamatus ielika mamma, Valkas mūzikas dzīves dvēsele Tatjana Tīruma, tad Gaida Ungure Cēsu Mūzikas vidusskolā. Mūzikas akadēmijā negāja viegli, īpaši pēc tam, kad skolotāja Brauna atstāja Latviju. Silga nepadevās un izcīnīja stipendiju uz Austriju, Grācu, kur drīz vien savu talantu apliecināja ar uzvaru starptautiskajā Rikardo Dzandonai konkursā, kam sekoja konkursi Parīzē, Maskavā, Londonā un darbs izcilu vokālo pedagogu – leģendārās vācu prīmas Kristas Ludvigas un Žanīnas Raisas (Marijas Kallasas koncertmeistares) gādībā.

 

Tad nāca spožas lomas – Papagena Gustava Kūna diriģētajā Mocarta „Burvju flautā”, Ieva Vāgnera „Nirnbergas meistardziedoņos”, Rozalinde Štrausa „Sikspārnī” līdz šosezon –balss no debesīm Džuzepes Verdi „Donā Karlosā” uz Francijas Nacionālās operas jeb Bastīlijas operas skatuves. Vienuviet ar mūsu Elīnu Garanču princeses Eboli lomā un Jonasu Kaufmanu titullomā. Uz pirmizrādi nesen, 11. oktobrī,  bija ieradusies arī Radio 3 Klasika vadītāja, mūzikoloģe Gunda Vaivode, kuŗa pēc tam teica: 

 

„Silga Tīruma šai izrādē bija liels un patīkams pārsteigums ‒ balss no debesīm, šis nelielais dziedājums, prasa skaistu balsi ar piesātinātiem augšējiem reģistriem, un Silga to paveica brīnišķīgi, spēcīgi. Starp citu, ‒ dziedot no operteātŗa balkona foajē (!). Pats fakts, ka viņa dzied Francijas Nacionālajā operā, jau ir ļoti nozīmīgs, tas ir augsts profesionālais vērtējums, kas turklāt paveŗ plašas iespējas. Vēl arī liels prieks, ka uz šis skatuves „Donā Karlosā” dziedāja divas latvietes ‒ mūsu Elīna Garanča princeses Eboli lomā un Silga Tīruma, kuŗai no sirds vēlu veiksmi. Žēl tikai, ka Silgas balss tik reti dzirdama Latvijā. Bez Leldes „Spēlēju, dancoju”, Elvīras „Donā Žuānā” u. c., pirms gandrīz desmit gadiem viņa savu talantu apliecināja arī, dziedot solodziesmas. Perspektīva dziedātāja!”

 

Un te citāti no atsauksmēm ārzemēs. Atsauksmēs pēc izrādes, ko var izlasīt tīmeklī, visi kā viens piemin Silgas pievilcīgo balsi ar spēcīgām, mirdzošām „augšām”.

 

„Silgas Tīrumas balss no debesīm, dabiski savīdamās ar melodisko pavadījumu, rada skaistu, iespaidīgu finālu trešā cēliena beigās.” (No atsauksmes franču valodā.)

 

„Silgai Tīrumai ir pievilcīga balss ar pārsteidzoši spēcīgām, mirdzošām „augšām”. Brīžiem šķiet, ka tā tiešām skan no paradīzes.” (No atsauksmes italiešu valodā.)

 

„Silgas Tīrumas balss no debesīm bija patiesi debešķīga" (No atsauksmes vācu valodā.)  

 

13. oktobrī arī šo rindu autorei bija izdevība skatīties „Dona Karlosa” izrādi, kuŗas režisors ir šobrīd melomānu un operas „feinšmekeru” apjūsmotais Kšištofs Varlikovskis (Krzysztof Warlikowski), kuŗš gan pēc izrādes „izpelnījās” publikas bū-ū...). Neko citu, kā vien milzu sajūsmu un lepnumu neņemšos aprakstīt, jo – nesākšu taču vērtēt vokālo sniegumu līdz ar profesionāļiem. Taču balss no debesīm Silgas izpildījumā tiešām skanēja pārliecinoši, pārņemot visu milzīgo Bastīlijas operas zāli ar savu precīzo, kuplo visapņemošo un niansēto skanējumu, kas tika „godalgots” ar vētrainiem aplausiem. Un pāri tam – lepnums, patiess lepnums par savu novadnieci no mazās Valkas Latvijā.

 

Vēl par Silgu. Latvijas skatītājiem viņa vairāk pazīstama arī kā Klīvija no Dostāla operetes un Operetes fonda koncertiem Rīgā, par ko fonda vadītāja Agija Kozlovska saka: 

 

„Man vienmēr ir prieks sadarboties ar Silgu. Viņas dziedājums vienmēr ir sirsnīgs un izjusts, sniedzot klausītājiem brīnišķīgu, tīru dvēseles dārgakmeni. Viņas balss ir ļoti piemērota operetes žanra repertuāram. Silgai ir dīvas potenciāls, kas jāattīsta. Kad mums Latvijā izdosies nodrošināt profesionālas operetes trupās rēgulāru ikdienas darbību, tad viņai šeit būtu lieliskas iespējas atgriezties, priecējot un pārsteidzot klausītāju.”

 

Silga sniegusi koncertus arī dzimtajā Valkā un mītnes pilsētā Parīzē. Viņas un tenora Pjēra Soldano ģimenē aug Gabriels, piecgadīgais mīlulis, kuŗš ir atraisīts kā citkārt jauns franču – italiešu – latviešu jauneklis, ir kustīgs kā ūdenszāle, runā piecās valodās un visās arī dzied. Ar Pjēru Silga iepazinās, protams, mūzikā – Milānā, Bacha „Mateja Pasijas” atskaņojumā, kur „italiešu izcelsmes franču tenors” arī piedalījās. Pjērs: „Tā bija viņas balss, kas mani pilnīgi satrieca. Tā ir brīnumaina, tā uzrunā sirdi.” Silga: „Man arī tava balss ļoti patika. Un tavs šarms, daudz, daudz šarma...”

 

Neliriska atkāpe. Pa retam apmeklējot Eiropas operteātrus, vēroju arī, tā teikt, sadzīvisko pusi, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašmāju operteātŗa kafejnīcas vadītājs Dagnis man piekodinājis – tu skaties un pastāsti, ar ko tur mielojas starpbrīžos. Liels bija mans pārsteigums jau pirms gadiem Vīnes operā, kad sezonas atklāšanas koncerta starpbrīdī pie blakusgaldiņa ieraudzīju „zolīdu”, pēc skata vidusšķiras pāri, kas malkoja alu. Pirms tam biju brīnījusies  Londonas Covent Garden izrādes starplaikā, kad publika mielojās ar saldējumu no papīra turziņām ar koka liekšķerītēm (kā manā bērnībā pirms apmēram pusgadsimta Tēvzemē karstā vasaras dienā pilsētas parkā). Smalkajā Bastīlijas operā starpbrīdī francūzietes un citi operas apmeklētāji dūšīgi ēd bagetes, kas „pieštopētas” ar šķiņķi un sieru, aizdzerot ar diezgan smalko Tatinger šampanieti... Nē, nu var jau dabūt arī macarones. Un par puķēm. Saklausījusi, ka pirmizrādē Jonass Kaufmans gandrīz iekritis tīklā, kas nostiepts virs orķestŗa, sniegdamies pēc kādas kaismīgas pielūdzējas puķu pušķa, nolēmu neriskēt – nedomāju, ka būtu savu Silgai domāto pušķi aiztrāpījusi metienā... Cik labi,  ka Latvijas Baltajā namā ir iepriekš sagatavotas vāzes ar ūdeni, kur savu pušķi līdz ar kartīti ielikt, lai pirmkārt, nenovīst un, galvenokārt, – to jauki jaunieši uznesīs uz skatuves un iedos māksliniekam tieši rokās. Tāda mums Latvijā tā kultūra.