Rakstniece un publiciste Marina Kosteņecka par dzīvi un bumbu ar laika degli intervijā Sallijai Benfeldei 08.09.2020
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados rīdziniece Marina Kosteņecka kļuva pazīstama ar rakstiem presē par bērnunamiem, palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem un mazgadīgo cietumiem, kas toreiz bija jutīgas un gandrīz vai aizliegtas tēmas. Atmodas laikā viņu pazina visa Latvija, jo Kosteņecka bija viena no Tautas frontes dibinātājiem. 1989. gadā viņu ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongresā no LTF saraksta. No 1992. līdz 2009. gadam rakstniece vadīja raidījumu Domskaja ploščaģ Latvijas Radio. Marina Kosteņecka ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere un saka, ka vienmēr aizstāvējusi tos, kuŗus vajā un kuŗiem dzīve nodarījusi pāri.
Šogad rakstniece nosvinēja 75 gadu jubileju, priecājas par savas dzīves otro elpu un aicina saprast citus cilvēkus, ieklausīties viņos. Marinas Kosteņeckas atmiņu stāsti sakopoti un lasāmi atmiņu krājumā Mans XX gadsimts. Grāmata ir nozīmīga liecība par pagājušā gadsimta otrās puses notikumiem Latvijā, raksturo Atmodas laika garu un Latvijas neatkarības atjaunošanas periodu. Krājums ietveŗ četras grāmatas Mans XX gadsimts un Vēstules no XX gadsimta krievu un latviešu valodā. Grāmata Mans XX gadsimts sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu neparastā žanrā kā divu laikabiedru saruna skype par Latvijas vēstures svarīgiem pagriezienu punktiem caur personiskās dzīves pieredzes prizmu. Grāmatā Vēstules no XX gadsimta autore dalās ar unikālām un ļoti personiskām vēstures liecībām no lasītājiem saņemtajām vēstulēm, kuŗām pievienojusi savu stāstījumu par situācijām, kādās vēstules rakstītas. Grāmatu priekšvārdus rakstījuši Dainis Īvāns un Knuts Skujenieks.
Rakstniece atmiņu krājumu sauc par mūža darbu un saka: Šīs grāmatas ir Latvijas portrets, tās atspoguļo cilvēku gaišo dvēseli un spēju saliedēties neatkarīgi no tautības. Tas ir mans mīlestības apliecinājums Latvijai un pateicība tautai. Es atdodu savu parādu...
Izdodot apjomīgo atmiņu krājumu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone uzsver: Mēs esam ļoti priecīgi, ka varējām būt izdevēji Marinas Kosteņeckas grāmatu krājumam latviešu un krievu valodās. Mūsuprāt, ir tapis kaut kas bezgala vērtīgs un skaists. Tam ir nozīme ne tikai Marinas pašas daiļradē, šīs grāmatas iedot krāsu un garšu veselam laikmetam, ko par savu sauc vairākas paaudzēs. Priecājamies par Marinas atgriešanos publiskajā telpā, jo viņas klātbūtne un viedoklis sabiedrībai ir ļoti būtisks.
Vai jums patīk svinēt dzimšanas dienas?
Šogad savu jubileju nosvinēju un jāteic, ka svinu tikai tad, kad ir nopietns iemesls. Droši vien stāsts par svinēšanu jāsāk ar to, ka svinēju arī pirms pieciem gadiem. Kad tuvojās septiņdesmit gadu jubileja, draugi atgādināja, ka vajagot svinēt, bet man to nemaz negribējās darīt. Tad iedomājos, ka es varētu to darīt Bruknā kopienā, kur mācītājs Mediņš sapulcējis dzīves pabērnus, cilvēkus, no kuŗiem sabiedrība atteikusies un kur viņi cenšas pārvarēt savas atkarības un vājības. Biju lasījusi, ka tur tiek izīrētas telpas kāzām, jubilejām un dažādiem pasākumiem Aizbraucu uz Bruknu un jautāju, vai varu tur nosvinēt savu jubileju, un mācītājs atbildēja, ka būšot pagodināts, ja tā darīšu. Sacīju, ka mans vienīgais noteikums ir, lai pie balti klātajiem galdiem kopā ar maniem draugiem sēdētu arī visi Bruknas iemītnieki. Tā arī notika.
Baznīca vēl nebija pabeigta, bet dievkalpojumi tur notika, bija arī ērģeles. Bija noruna, ka vispirms notiks dievkalpojums un pie galdiem sēdīsimies pēc tam. Mediņš kavējās, vietējie teica, ka viņam atbraukuši radi, bet viss notikšot, kā bija runāts. Tā arī bija, Mediņš baznīcā teica fantastisku sprediķi, tad uzkāpa pie ērģelēm un sacīja, ka tagad man būs dāvana un nospēlēja Baha fūgu un Dārziņa Melancholisko valsi. Tas bija tik skaisti! Mazliet gan brīnījos par Melanholisko valsi, bet dāvana mani no sirds aizkustināja, jutos kā debesīs. Tikai nākamjā dienā uzzināju, kāpēc mācītājs kavējās. Divas stundas pirms dievkalpojuma pie viņa bija atbraukuši radi ar vēsti, ka iepriekšējā naktī nomiris Mediņa tēvs. Viņš raudājis, bet sacījis, ka Marinai ir svētki un neviens nedrīkst par viņa bēdām neko teikt, jo visam jānotiek, kā norunāts. Tad sapratu, ka Baha fūga bija dāvana man, bet Melanholiskais valsis atvadas no tēva, pavadot viņa dvēseli uz debesīm. Šogad, divas dienas pirms manas jubilejas, publiskajā telpā sākās pārmetumi Mediņam, ka kaut kas Bruknā netiek ievērots, kaut kādi noteikumi ir pārkāpti. Metos viņu aizstāvēt Facebook, un dāvana manā dzimšanas dienā bija vairāk nekā trīssimt patīk pie manis rakstītā un vairāk nekā četrsimt cilvēku, kas to pārpublicēja.
Šogad nolēmu, ka svinēšu pie jūras. Man ir veselības problēmas ar muguru, tās ir sekas no Černobiļas. Biju uz gultas, vairs necerēju, ka kādreiz vēl tikšu ārā no dzīvokļa, bet man bija sapnis pirms nāves vēl reizi redzēt jūru. Man laimējās, gada laikā labs masieris mani dabūja tik tālu, ka varēju iesēsties ratiņkrēslā un ar to tikt līdz automašīnai. Līdz dzimšanas dienai jūru jau biju redzējusi reizes desmit, bet nolēmu, ka savus septiņdesmit piecus svinēšu pie jūras.
Nosvinējāt?
Jā, izvēlējos Kauguros Kūriņu vietu zvejnieku stilā. Tur arī tuvāko draugu lokā svinējām, to draugu, kuŗi mani nav pametuši arī tagad, kad esmu ratiņkrēslā. Bet pirms dzimšanas dienas bija kāds pārsteigums man piezvanīja, sacīja, ka esot bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa sekretārs un ka eksprezidents gribot mani apsveikt jubilejā. Atteicu ak kungs, bet man tā svinēšana būs tādā zvejnieku būdā. Patiesībā saimnieks bija uzklājis ļoti skaistu un labu galdu. Un Vējonis ieradās, ar sarkanām rozēm, ar lielu torti un pasēdēja ar mums kopā pie galda. Redziet, dzimšanas dienā tiku apsveikta arī valsts līmenī, zvejnieku būdā pie jūras ar sarkanām rozēm. Septiņdesmit gados pie mana galda kopā ar maniem draugiem sēdēja bezpajumtnieki un noklīdušie. Septiņdesmit piecu gadu jubilejā kopā ar draugiem pie galda sēdēja eksprezidents. Tā, lūk! Tāda ir mana atskaite par dzimšanas dienām un svinēšanu.
Nesen bija vēl viena jubileja 31 gads Baltijas ceļam. Šogad, to atceroties, daudzviet Latvijā, Baltijas valstīs un pasaulē tas tika rīkots arī kā Brīvības ceļš Baltkrievijai. Daudzi sacīja, ka mēs taču tur neko nevaram līdzēt, tur ir diktātors ar armiju un ieročiem, kuŗam ir vienalga, ko citi saka.
Mēs savulaik Latvijā nebijām daudz labākā situācijā, un Kremlī bija daudzi, kuŗi bija pret Baltijas valstīm. Biju deputāte PSRS Augstākajā padomē un to visu redzēju no iekšpuses. Gorbačovs bija svārstīgs, bet tie, kuŗi bija pret mums, bija ļoti spēcīgi. Mēs izmantojām Gandija taktiku nevardarbīgo pretošanos. Es tam ticu, jo tas ir Kosmosa likums: ļaunumu var uzvarēt tikai ar mīlestību, nevis ar ieročiem. Kad mēs visi stāvējām Baltijas ceļā, kad mēs barikādēs nevicinājām stobrus, mēs uzvarējām. Tagad, kad redzu, kā baltkrievi iet savos protesta gājienos, kā viņi, kāpjot uz soliem, pat novelk kurpes, lai tos nenosmērētu, kad redzu viņu gaišās sejas, es zinu, ka tas ir daudz lielāks spēks, stiprāks ierocis par armiju un stobriem. Mēs varam viņus morāli atbalstīt! Mēs varam teikt mēs uzvarējām, jo visi sadevāmies rokās!
Maskavā bija barikādes deviņdesmit pirmā gada augustā, un tur gāja bojā trīs cilvēki. Kā PSRS tautas deputāte biju tajās bērēs, kad Maskava izvadīja savus trīs varoņus. Protams, tur bija deputāti no visām republikām, mēs gājām kā pēdējā delegācija, aiz mums jau gāja maskavieši. Mēs sarunājāmies latviešu valodā, maskavieši to izdzirda un jautāja, vai esam no Lietuvas. Atbildējām, ka no Latvijas. Kā atplauka maskaviešu sejas! Viņi metās mums ap kaklu un sacīja: Pasakiet paldies Latvijai, ka iemācījāt mūs celt barikādes! Ja nebūtu jūs un jūsu nevardarbīgās pretošanās piemēra, mēs būtu zaudējuši!. Un tajā pašā dienā Jeļcins parakstīja brīvlaišanas papīru Latvijai, Igaunijia, Lietuvai. Lūk, tā ir atbilde, vai atbalsts ir vajadzīgs.
Mūsu īsā atmiņa un attieksme, ka tas jau uz mums neattiecas, var pie mums atgriezties kā bumerangs. Nedod Dievs, ja uzvarēs diktātors Lukašenko un otrs diktātors, kuŗam tā apetīte ir ļoti liela un kuŗš grib palikt vēsturē kā PSRS robežu atjaunotājs, kuŗš gribētu arī Baltijas valstis. Ar tādiem cilvēkiem nekad nevar paredzēt, kā viņi rīkosies. Ja nu sākas kaut kas, vērsts pret Latviju, un NATO valstis pasaka, ka mums gar to maza daļa, kas tajā Latvijā notiek, jo tur nav pat ne naftas kā Irākā!? Ko tad mēs teiktu? Ir Visuma likumi, nevajadzētu par tiem aizmirst. Ir likumi, ko pieņem diktātori, un ir augstākie likumi, kuŗus mēs bieži nespējam saprast, bet tie notiek. Mēs visi esam vienas Zemes pilsoņi. Ja mēs ļaujam izplatīties ļaunumam, tas kā cunami vilnis var pārskriet arī mūsu zemi, neievērojot robežas, nešķirojot ne etnisko piederību, ne pilsonību. Ļaunums ir kā vētra, kas nešķiro tautas un valstis.
Pētnieki saka, ka apmēram reizi astoņdesmit, simt gados sabiedrībā notiek tāds kā sprādziens, jo neapmierinātība ar to, kas notiek vai nenotiek sakrājas, un tad notiek kaut kas līdzīgs vulkāna izvirdumam. Ir sajūta, ka šis izvirdums tuvojas paskatieties, kas notiek ne tikai Baltkrievijā un Krievijā arī Sīrijā, Amerikā, nemieri Francijā, Vācijā, arī citviet. Vai piekrītat tādam uzskatam?
Visuma mērogos tā ir evolūcija. Vēdiskās grāmatas skaidro, ka tagad aiziet tumšais laikmets, bet tas nenotiek vienkārši, tumsa un ļaunums tik viegli neatkāpjas. Tumsa sīvi cīnās, bet gaisma uzvar vienmēr. Mums tai gaismai ir jāpalīdz, nedrīkst paiet malā un teikt man viss kārtībā, lai viņi paši tiek galā. Lai cik banāli tas skanētu, mums visiem ir jādomā par gaišo nākotni, par nākotni ne tikai Latvijai. Mums ir jābūt līdzās tiem, kuŗiem ir grūtāk nekā mums.
Brīžiem šķiet, ka Latvijas sabiedrība ir īgna, dusmu un neapmierinātības pārņemta un ka nekas nav labi un pareizi, kas notiek. Tajā pašā laikā, paskatoties uz cilvēkiem koncertos, dažādos pasākumos, apkārt redz tik gaišas sejas. Kā tas varbūt? Vai cilvēki ir kā divdabji, ar divām sejām?
Nepateikšu neko jaunu. Ļaunums laužas ārā vispirms. Daudz vieglāk nekā pateikt labu vārdu, palīdzēt, ieklausīties, ir pateikt kaut ko sliktu, noliegt, pat iesist ar vārdiem. Tas ir lielāks kārdinājums izdarīt kaut ko sliktu, un tā tas notiek ar visiem un visur. Bet gaisma ir.
Kopš man iznāca četras grāmatas, es viesojos Latvijas bibliotēkās, tas ir LNB Atbalsta biedrības projekts. Jau esmu bijusi piecdesmit bibliotēkās. Baidījos, vai kāds cilvēks vispār nāks uz tikšanos, tie laiki, kad cilvēki alka pēc tikšanās ar rakstniekiem, pēc viņu pateiktā vārda, ir pagājuši. Ziniet, visur zāles ir pilnas, nāk arī jaunieši, un bieži vien viņi atvainojas, ka viņiem jautājumu vieglāk būs uzdot krievu valodā, bet es varu atbildēt latviešu valodā, jo viņi to saprot. Es sastopu lielu cilvēku izpratni, cieņu un labestību. Pēc tautības esmu krieviete, latviešu valodu zinu un nav nācies dzirdēt, ka lasītājiem būtu svarīga mana tautība, viņiem ir svarīgi saprast, kā viss notika un notiek. Savās grāmatās esmu izmntojusi gan latviešu, gan krievu valodā rakstītās vēstules, kas ir kā tā laikmeta seja. Dvēsele.
Esat teikusi, ka mēs, latvieši, esam sev uzmeistarojuši bumbu ar laika degli
Jā, barikādēs mēs visi bijām kopā latvieši un krievi. Kad Pilsoņu komiteja rīkoja reģistrēšanos pilsonībai, gāja arī krievi, ukraiņi, tie, kuŗi Latvijā iebrauca pēc 1941. gada. Tagad dokumenetāli ir pierādīts, ka tādu bija 30 tūkstoši. Mēs varējām iedot viņiem pilsonību, bet mēs padarījām tos par ienaidniekiem, un viņu rūgtums un vilšanās tik drīz nepazudīs. Un tajā pašā laikā mēs iedevām pilsonību Ŗubikam un Ždanokai, kuŗi nav par Latviju. Tie 30 tūkstoši būtu bijuši par Latviju, par mums, bet mēs viņus noraidījām. Līdzīgi ir ar latviešu valodu. Protams, tā ir valsts valoda, tā ir jāzina, bet to nevar mācīt ar nepatiku un naidu. Ar varu mīļš nekļūsi. Jaunieši tagad latviešu valodu lielāko tiesu zina labi, bet nerunā, jo daudzviet attieksme ir kā pret ienaidniekiem. Piekrītu, ka skolās jāmāca latviešu valodā, bet vajadzēja laikus mācīt skolotājus, kuŗi daudzās skolās latviešu valodu zina ļoti slikti. Kā viņi varēs mācīt bērnus un kā bērni varēs labi apgūt priekšmetus!? Par to bija jādomā jau sen. Latviešu valoda, kuŗu māca ar varu, ar piespiešanu, ir kā bumba ar laika degli. Ar naidu var iegūt tikai naidu, un mums vēl ilgi nāksies labot savas kļūdas. Esmu Latvijas patriote, un redzu, ko mēs darām nepareizi. Piedalījos Atmodā, atdevu Latvijai to, ko mana tauta tai nolaupīja. Bet pret ļaunumu var cīnīties tikai ar mīlestību.
Atpakaļ
.jpg)
