Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts
Rita Rotkale    24.09.2019

 

 

Izstāde ar šādu nosaukumu no 7. septembra aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas mūzejā. Vēl tikai pirms gada uz kinoekrāniem iznāca lieliska dokumentālā filma, kuŗā tās scenārija autore un režisore Kristīne Želve atklāja lielai Latvijas sabiedrības daļai nezināmas liecības par mūzeja darbinieces Mērijas Grīnbergas veikumu, Otrā pasaules kaŗa beigās pavadot un pieskatot vairāku Latvijas mūzeju krājumus, kuŗus nacistiskā Vācija izveda uz savām territorijām. Pusotru gadu viņa neatkāpās no vērtīgās kravas, bet, kad pēc kaŗa beigām kopā ar 400 mantu kastēm Mērija atgriezās nu jau Padomju Latvijā, pateicības vietā viņu sagaidīja represijas. 

 

Un nu gandrīz tā pati radošā grupa, kas veidoja saviļņojošo filmu, –  Kristīne Želve, māksliniece Ieva Stūre, ko papildinājusi mākslas zinātniece LNMM izstāžu kurātore Ieva Kalnača un mūzeja izglītojošo programmu kurātore Katrīna Vastlāve veidojušas  izstādi, kuŗā Mērijas Grīnbergas personība un viņas, es nebaidos teikt, varoņdarbs skatīts plašākos laikmeta un notikumu kontekstos. Aiz viņas stāv viņas varenā dzimta – Grosvaldi, kuŗu pulkā ir juristi, polītiķi, namsaimnieki, biedrību aktīvisti, mākslinieki, neatkarīgas Latvijas valsts tapšanas atbalstītāji, pirmie tās ārlietu dienesta darbinieki. Mērijas personību veidojusi arī mūzeju vide un mūzejnieki. Bet kā to parādīt izstādē, turklāt ne tajos izdevīgākajos apstākļos Kupola zālē un 4. stāva izstāžu telpās? Divas reizes apmeklējot izstādi, pārliecinājos, ka veidotāju komandai tas izdevies spīdoši. Izstādes apmeklētājs mērķtiecīgi tiek izvadīts cauri Grosvaldu dzimtas likteņu līkločiem, katrā no nosacītajām pieturām šajā ceļā apstājoties pie būtiskā. Izziņas materiālu ir daudz, bet to pārdomātais izkārtojums nerada pārblīvētības iespaidu. Katrs pats var izvēlēties, vai iegrimt faktu dzīlēs, vai ļauties atsevišķu eksponātu fascinējošam iespaidam. 

 

Tūlīt pēc lakoniskā ievada, kuŗā apzināti Grosvaldu dzimtas raduraksti, apmeklētājs tiek ievests izstādes daļā, kas saucas „Edinburgas ainiņas”. Tajā var burtiski sajust to gaišo, mīlestības piestrāvoto gaisotni, kas valdīja Frīdriha un Marijas Grosvaldu un viņu bērnu Oļģerda, Karolīnes, Margarētas, Jāzepa un Mērijas ģimenē, kas vasaras no 1900. līdz 1916. gadam pavadīja Rīgas Jūrmalā Edinburgā (tagad – Dzintaros). Šīs ekspozīcijas daļas visu fona sienu klāj fotografa Jāņa Rieksta uzņemts Mērijas Grosvaldes un mācītāja Jāņa Grīnberga kāzu foto (1906. gada 6. oktobrī ). Tajā redzama visa Grosvaldu dzimta – laimīgi, skaisti, par sevi un savu nākotni pārliecināti cilvēki. Jaunajā ģimenē 1909. gadā piedzimst meita Mērija, 1911. gadā – dēls Emanuels. Šajā pieturā kā brīnišķīgs ekspozīcijas noformējuma atradums vērtējama desmit gaisīgu, baltu meiteņu kleitu kompozicija kā simbolisks atgādinājums par rūpju neapēnoto laiku, kad katru vasaru meitām tika šūtas jaunas baltas kleitas, kuŗas uzvilkt pa svētkiem un mātes vārdadienā.

 

 

 

Tālāk varam izsekot ģimenes gaitām Pēterburgā, kur Jānis Grīnbergs darbojas kā Krievijas luterāņu latviešu draudžu bīskaps un Jēzus draudzes mācītājs.  Viņš ir arī rosīgs sabiedriskais darbinieks, sekmēdams mākslas un skolu attīstību, īpaši bēgļu laikā. Viņu namā allaž pulcējas daudz  pazīstamu mākslinieku, sabiedrisku darbinieku, notiek diskusijas par Latvijas nākotni, taču tiek arī mūzicēts, turpat dzīvoklī top gleznas. Traģisks trieciens Grosvaldu dzimtai ir jaunākā dēla, talantīgā mākslinieka Jāzepa, ģimenē saukta par Džo, pāragrā nāve gripas epidēmijā 1920. gadā. Savos divdesmit deviņos gados viņš bija paguvis apgūt glezniecību Minchenē un Parīzē, piedalīties izstādēs dzimtenē un ārzemēs, pēc iesaukšanas kaŗā vadījis jātnieku izlūku nodaļu Latviešu strēlnieku 6. Tukuma pulkā, vēlāk piedalījies vairākās sabiedroto organizētās ekspedicijās. Arī šādos apstākļos viņš gleznoja, zīmēja, skicēja. Daļa agrāk nekad nepublicēto mākslas darbu skatāma izstādē.

 

Drīz pēc vīra nāves 1923. gada vasarā Mērija ar abiem pusaudžu vecuma bērniem Mēriju un Emanuelu no Ļeņingradas pārceļas uz Rīgu, kur dzīvo Aspazijas bulvārī Grosvaldu skaistajā astoņu istabu dzīvoklī, bet pirmajā stāvā iekārto nelielu lietišķās mākslas priekšmetu tirgotavu. Viņa nopietni interesējas par etnografiju, pamazām viņai pievienojas meita Mērija jaunākā. Par to, ka darbi sokas labi, liecina Parīzes 1937. gada Starptautiskajā Mākslas un moderno industriju izstādē Mērijai Grīnbergai vecākajai piešķirtais Zelta diploms. Vēstulē meitai no Parīzes Mērija raksta, ka viņa pasniegusi baltus adītus pirkstaiņus Francijas prezidentam, kad tas apmeklējis Baltijas valstu paviljonu, un min, ka francūži apbrīnojot latviešu tautastērpus. Savukārt 1937. gada Latviešu mākslas izstādē Parīzē Lietišķās mākslas sadaļas iekārtošanā darbojas Mērija Grīnberga jaunākā. Bet šīs izstādes sadaļas centrs noteikti ir fascinējošā lielizmēra videoprojekcija „Mērijas vainags”. To veidojusi Ineta Sipunova, par pamatu ņemot šobrīd droši vien vispopulārāko Mērijas Grīnbergas fotoportretu, kuŗā jaunā sieviete skatāma profilā ar Pērkones krāšņo vainagu galvā. Attēls tapis 30. gados Viļa Rīdzenieka salonā „Klio”. Bet videoprojekcijas noslēpums ir tajā, ka vainaga zvārgulīši pa brīdim viegli iešķindas, pērlītes pavisam viegli iezaigojas. Mērija šajā attēlā ir kā rimta, pašcieņu apliecinoša karaliene.

 

Un tad jau stāsta centrālais notikums – Mērijas ceļojums, ja tā to maz drīkst saukt. Telpas iekārtojums ir skarbs – grīdu daļēji sedz melns klājums, iekārtojumā izmantotas robustas koka kastes ar šifrētiem uzrakstiem. Tādās kaŗa beigās pēc vācu okupācijas iestāžu pavēles tiek ievietotas izvešanai sagatavotās Latvijas mūzeju vērtības. Mērija ir viena no jaunākajām Vēstures mūzeja darbiniecēm, kas piedalās šī uzdevuma veikšanā. Braucienā kā vērtīgās kravas pavadoņi tiek nozīmēti vairāki mūzeja darbinieki, Mērija ir vienīgā, kas piesakās brīvprātīgi, un vienīgā, kas pēc pusotra gada klejojumiem Eiropas plašumos atgriezīsies ar neskartajām bagātībām dzimtenē. Pateicības, goda un slavas vietā viņu gaidīs aizdomīgums, neuzticība un galu galā atlaišana no darba. Šajā izstādes ceļa pieturā skatāma visa gaŗo mēnešu klejojumu karte ar sīkiem vietu atšifrējumiem, ar Mērijas roku rakstīti mūzeju dārgumu izvietojuma plāni pa vagoniem, dažādas piezīmes. Tomēr, ja arī visa tā nebūtu, par šo briesmu un neziņas pilno braucienu visprecīzāk varētu pastāstīt raupjie vācu armijas zābaki, kuŗos trīsdesmitpiecgadīgā sieviete iekāpa, uzsākot ceļu, un ar kuŗiem kājās pēc pusotra gada atgriezās kopā ar dārgo kravu. Atzīšos, ka izstādes apskates laikā vairākas reizes kaklā sakāpa kamols, bet pie šiem zābakiem asaras nebija novaldāmas. Sirds sāpēja ne jau tikai par vienas augstākiem ideāliem uzticīgas sievietes likteni. Lielvaru un tās vadoņu neprāts pa pasauli izkaisīja Grosvaldu dzimtas dzīvus palikušos, un cik nebija šādu izpostītītu dzimtu un veselu tautu.

 

Pēckaŗa dzīve mātei un meitai Mērijām Grīnbergām bija skarba. Skaistā dzīvokļa astoņās istabās nu dzīvoja septiņpadsmit ļoti dažādi cilvēki,  bijušajai saimniecei bija atstātas divas mazītiņas istabiņas. Lai varētu izdzīvot, pa vienai vien tiek pārdotas ģimenes relikvijas. Mērija jaunākā varēja atrast darbu tikai fabrikā, no kuŗas pēc septiņiem gadiem ar sabeigtu veselību bija spiesta aiziet. 1958. gadā viņu pieņem par bibliotekāri Mākslas mūzejā, kur viņa nostrādā līdz savai nāvei 1975. gadā. Divus gadus pirms viņas mūžībā aiziet māte.

 

Ceturtā stāva izstāžu zālē eksponēti Jāzepa Grosvalda mākslas darbi, arī Latvijā nekad neeksponēti „Strēlnieku” un „Austrumu” ciklu darbi no Karlštates mūzeja Zviedrijā.  Savukārt vienā no pavisam nelielajām ekspozīcijas telpām izstādīta maza daļiņa no izglābtajiem dārgumiem: Melngalvju sudrablietas, daži etnografiskie priekšmeti, archeoloģijas kollekcijas daļa, vecmeistaru gleznas...

 

Bet pašā noslēgumā – dažādu mākslinieku dažādos laikos veidoti Mērijas portreti. Te ir Jāzepa Grosvalda gleznots mazās māsas portrets, Konrāda Ubāna, Aleksandras Beļcovas darbi. Un, protams, īstiem  mūzejniekiem pazīstamais brīnumstāsts, kad izstādes veidošanas laikā uzrodas kāds meklēts un līdz tam neatrasts darbs. Tas ir Edgara Bauzes 1943. gadā gleznots Mērijas portrets zaļā kleitā ar dzeltenu lakatu uz pleciem. Par tā esamību lika domāt Mērijas vēstule pašam māksliniekam uz filtrācijas nometni, kuŗā viņa raksta, ka pašlaik atpūšas „zem sievietes zaļā kleitā”. Kad likās, ka darbs gājis zudībā, neilgi pirms izstādes atklāšanas to mūzejam uzdāvināja Valentīna Unda. Šajā telpā katram apmeklētājam ir dota iespēja noskatīties un noklausīties 2016. gadā veiktu videoierakstu, kuŗā tiekamies ar brīnišķīgu cilvēku – tobrīd deviņdesmit septiņus gadus veco bijušo Mērijas kollēgu  un tuvu draugu Tatjanu Pāveli. Viņa bija viens no ļoti retajiem cilvēkiem, kam Mērija bija uzticējusi kādas iespaidu drumslas par savā ceļojumā piedzīvoto. Ierakstā Pāveles kundze raksturo Mēriju kā ļoti savdabīgu, dzīvesgudru  cilvēku. Uz intervētājas jautājumu, vai Mērija nav stāstījusi par savām bailēm brauciena laikā,  atbilde ir noliedzoša. Par to nedomāja, bija ar visu jātiek galā. Mērija sapratusi, ka no zagļiem un laupītājiem vispirms būtu jāpasargā vērtīgākās lietas, tāpēc pa naktīm pārkravājusi smagās kastes, virsū saliekot kādus iespieddarbus vai rokrakstus, kuŗi svešas mantas tīkotājiem neliktos interesanti. Viņa bija audzināta tā, ka tas, kas uzticēts, ir jāattaisno. Arī vēlākie pazemojumi nespēja sagraut šo pārliecību. Ar pašcieņu viņa apzinājās savas izvēles nozīmību. Te būtu vietā citēt Pāveles kundzes teikto: „Atcerieties, ka mūzejnieks ir īpašas „zortes” cilvēks. Ne par ko nebrīnieties.”

 

Izstāde radīta Latvijas Simtgades programmā, tās daudzveidīgais eksponātu klāsts veidots sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas mūzeju (LNMM), Rīgas vēstures un kuģniecības mūzeju, Latvijas Nacionālo vēstures mūzeju, Piebalgas mūzeju apvienību “Orisāre”, Latvijas Nacionālo archīvu, Latvijas Universitātes Literātūras, folkloras un mākslas institūta Folkloras krātuvi. Tāpat ekspozīcijā būs apskatāmi mākslas darbi no Zuzānu kollekcijas un Vaŗa Bokaldera privātkollekcijas, dokumentāli materiāli un fotografijas no vairākiem privātiem arcchīviem, Grosvaldu ģimenei piederējuši priekšmeti no to mantotāju krājuma.

 

Pabeidzot vēl dažas gluži subjektīvas atziņas. Esmu ilgus gadus strādājusi mūzejā, zinu, ka jebkuŗas izstādes izveidošana prasa milzu sagatavošanās, meklējumu un izpētes darbu. Bet zinu arī to, ka nekļūdīgi var atšķirt izstādi, kas veidota, balstoties tikai uz zināšanām (kaut arī visdziļākajām ), no izstādes, kuŗas tapšanu inspirējusi vēl kāda pievienota vērtība. Šī izstāde nešaubīgi ir mīlestības darbs! Lai tai skaists liktenis! Un ļoti gaidīsim Kristīnes Želves grāmatu par Grosvaldu dzimtas likteņiem.