“Mana kreisā roka ir labdarība”
Lāsma Gaitniece    15.06.2021

 

 

Fragmenti no grāmatas par Sergeju Jēgeru

 

“Es esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk,” pazīstamais kontrtenors Sergejs Jēgers atklāja nākotnes izaicinājumu konferences “Cilvēkfaktors” dalībniekiem 2019.gadā. “Man patīk dzīvot tā, kā es dzīvoju tagad. Mana labā roka ir mūzika; mana kreisā roka ir labdarība.” Tie ir spēcīgi un iedvesmojoši vārdi. 

 

Kopš minētās konferences pagājuši jau vairāki gadi, taču šajā ziņā Sergeja uzskatos nekas nav mainījies. Kaut arī cilvēka dzīvē ir pavisam maz lietu vai jomu, kas “cirstas akmenī”, respektīvi, paliek nemainīgas, šīs divas – mūzika un labdarība – ir un paliks Sergeja nemainīgās jeb mūžīgās lietas. Mūzika un labdarība.

 

Pastāv viena lieta, ko katra paša labā ir svarīgi apgūt jau bērnībā, taču ir tik daudz cilvēku, kuŗiem tā visu mūžu paliek sveša. “Tā ir dalīšanās. Divpadsmit gadus augot internātskolā, gan es, gan abas manas māsas iemācījāmies izdzīvot, sadzīvot un dalīties. Ja dabūjām vienu konfekti, sadalījām to trīs daļās. Mēs, pieaugušie, bieži vien neprotam un negribam dalīties,” novērojis Sergejs. “Jēdzienu “labdarība” katrs cilvēks saprot citādāk. Man tā ir dzimusi no ļoti lielām sāpēm. Piecu gadu vecumā pazaudēju vecākus, mēs palikām četri bērni, bet tas ir cits stāsts.” 

 

Dziedātājam ir pilnīga taisnība – šo jēdzienu patiesi katrs izprot citādi, turklāt Latvijā, ja vēlamies izteikties smalkjūtīgi, diplomātiski, tas ir novalkāts, turklāt apaudzis ar dažādām nozīmēm un nozīmju niansēm, kas nereti pat izbrīnā liek ieplesties acīm. Kontrtenors novērojis, ka nevienā citā no viņa apmeklētajām valstīm, kuŗu saraksts nudien ir iespaidīgs, lielveikalos pie kasēm neatradīsit tik daudz ziedojumu kastīšu, kā mūsu valstī. “Mums, latviešiem, ir tāda trīsvienība: Dziesmu svētki, Kapu svētki un raudamās dienas, kuŗas es saucu par ziedojamām dienām. Vispirms es katram liktu pie sirds kārtīgi padomāt, lai mēs neatmazgātu savu sirds grāmatvedību, - kam tad mēs ziedosim. Un uzdot sev jautājumu, vai to tiešām vajag?” 

 

Attiecībā uz došanu mākslinieks sev noteicis pāris zelta likumus, kuŗus, līdzīgi kā 10 baušļus, cenšas ievērot pats un iesaka to darīt arī citiem. Pirmais skan tā: “Vienmēr vajag iepriekš padomāt un nekad nedāvināt otram to, kas nepatīk vai nav vajadzīgs tev pašam. Tas nozīmē - vienmēr dāvināt to, kas pašam patīk!” It kā pavisam vienkārši un pašsaprotami. No savas pieredzes Sergejs atceras, ka, strādājot bērnunamā, reiz kāds “labvēlis” atveda kastes ar 5000 jogurtiem, kam tieši pēc dienas beidzās derīguma termiņš. Bijis vēl viens “labvēlis”, kuŗš svētdienas rītā pie ārdurvīm nolicis fotoaparātu ar ieplīsušu stikliņu un kasti ar mandarīniem, kas nedaudz iepuvuši. Katrs pats varam sev pajautāt, kā šādā situācijā rīkotos mēs… Otrs no šiem likumiem ir tikpat pašsaprotams; tas skan šādi: “Ja neliksi centu pie centa, netiksi pie eiro!” Šo principu dziedātājs centies ievērot vienmēr, arī pandēmijas laikā, kad lielos apjomos sāka gatavot konservējumus. 

 

Nodarboties ar labdarību – dot –, nevienam cilvēkam nevar būt pienākums. Tas ir tikai un vienīgi sirds aicinājums,” pārliecināts Sergejs. “Pirmkārt, es mudinātu cilvēkus paskatīties sev apkārt un palīdzēt tiem, kuŗi ir mums blakus, proti, radiniekiem vai kaimiņiem. Mēs, cilvēki, esam tā iekārtoti, ka atģidamies tikai tad, kad ir notikusi nelaime paša ģimenē vai kaut kur tuvumā. Tikai tad mēs sākam vērot. Diemžēl notiek arī tā, ka dzīves laikā paliekam neiecietīgi un rūgti.” 

      

Sergejam Jēgeram satiekoties ar uzņēmēju Māri Bensonu kā sadarbības partneriem CD “Duende” projekta realizēšanā, dzima ideja par dziedātāja vārdā nosaukta labdarības fonda dibināšanu. “Ideja radās zibenīgi. Piecu minūšu laikā gan Māris Bensons, gan to;aik Dailes teātra komunikāciju un mārketinga direktore Indra Vīlipsone noticēja, ka es varu ne tikai dziedāt, bet arī palīdzēt cilvēkiem, kuŗiem tas ir nepieciešams.” Tolaik Sergejs Jēgers bija vienīgais cilvēks Latvijā, kuŗa vārdā nosaukts labdarības fonds, savukārt pirmais ziedotājs bija jau pieminētais Māris Bensons, kuŗš atvēlēja pieklājīgu naudas summu. Fonda darbības pirmsākumos ar kādas turīgas sievietes palīdzību Rīgas 1. speciālajai pamatskolai tika nopirktas un uzdāvinātas klavieres. Turklāt ar šo kundzi Sergejam Jēgeram labas attiecības pastāv līdz šai dienai. 

 

Vērtējot no šodienas skatupunkta, fonda idejas rašanās ir pamatota un loģiska, jo gan dziedātājam, gan uzņēmējam labdarība allaž bijusi viena no svarīgām dzīves sastāvdaļām. Sergeja Jēgera vārdā nosauktā labdarības fonda, kas ir privāts, dzimšanas diena ir 2007.gada 10.augusts. “Esmu neizsakāmi laimīgs, ka šī ideja tika reālizēta un sevi ir apliecinājusi kā dzīvotspējīga. Neatsverami palīgi un padomdevēji visos fonda darbības gados ir māsas Alla un Inese. Fondā darbojamies trijatā.” Abas Sergeja Jēgera māsas no paša sākuma līdz šai dienai fondā ir valdes locekles, un, iekams pieņemt kādu svarīgu lēmumu, dziedātājs konsultējas tieši ar viņām. 

 

“Bija jānosaka fonda darbības robežas: kur mēs sākam, un kur mūsu labie darbi beidzas. Mūsu mērķis ir palīdzības sniegšana bērniem un jauniešiem ar veselības problēmām un/vai grūtībām iekļauties sabiedrībā. Attiecībā uz šo otru punktu es to “interpretēju” pats, kā uzskatu par vajadzīgu. Vēl mūsu darbības laukā ietilpst labdarības pasākumu un koncertu organizēšana, lai varētu piesaistīt līdzekļus un tos novirzīt tiem, kam tas ir nepieciešams,” atklāj Sergejs. Laikā pirms pandēmijas sākšanās fondam izdevās sarīkot aptuveni 30 labdarības pasākumus gadā. “Bērnunamiem vairs nepalīdzam. Tas bija viens posms, kuŗu es izdzīvoju, un pielikām tam punktu.” Jāmin arī kāda savdabība: naudu no labdarības fonda nav saņēmis neviens. “Es visu nopērku pats. Saņemu gandarījumu no tā, ka man uzticas. Tā kā cilvēkiem mans vārds ir pazīstams, nedrīkstu sašmucēties. Cilvēkfaktors, precīzāk, uzticēšanās nedrīkst pazust. Jāsaprot arī tas, ka nevienam nekas tāpat vien nepienākas.” 

 

Mākslinieks piebilst – pirms kādam bērnam palīdzēt, vispirms ir jāaprunājas ar viņa vecākiem. “Pirms izlemt, vecākiem vienmēr uzdodu jautājumu: “Cik daudz jūs paši esat izdarījuši sava bērna labā?” Man nepieciešamas precīzi divas minūtes laika, lai aprunātos un tiktu skaidrībā, kad man tiek lūgts. Tāpat arī cilvēkiem, kuŗi lūdz, prasu izpildīt daudzas lietas.” 

 

Pašlaik Sergeja Jēgera labdarības fondam izveidojusies sadarbība gan ar Mārtiņa fondu, gan ar labdarības organizāciju “Ziedot.lv”. 

      

Dziedātājs ir novērojis, ka cilvēki lūdz neiedomājamas lietas, īpaši Latvijā. Kāda ģimene bija aprakstījusi projektu uz daudz veidlapām ar tādu mērķi, ka Sergejs varētu iedot naudu, lai apmaksātu viņu dzīvokļa iegādi. Ticis pat izrēķināts, cik daudz naudas mākslinieks, reālizējot šo projektu, saņemtu pēc pieciem gadiem. Turklāt šie cilvēki Sergejam bija pilnīgi sveši; viņi vienkārši tā bija izdomājuši. Savukārt citi piedāvājuši, lai viņiem nopērk 100 kilogramus ķiploku. Vēl citi – lai izpērk hipotekāro kreditu. Un kādas skolas pārstāvji dziedātāju lūdza viņu audzēkņiem nopirkt skolas formas. Lai kā tas būtu, tajā pašā laikā Sergejs ir pārliecināts, ka Latvijā dzīvo arī ārkārtīgi daudz tādu cilvēku, kuŗi nelūdz neko – viņi cieš… Liela daļa no viņiem ir seniori, taču ne tikai. 

      

Māksliniekam ir bezgala svarīgi visu izdomāt un izveidot pašam. “Un ik pa laikam man kāds piezvana un pajautā, vai es varētu nodziedāt. Jā, es varu, un piedalīšos jebkuŗā labdarības pasākumā, taču ar vienu noteikumu. Proti, ja pilnīgi visi, kas tajā piedalīsies, to darīs bez atlīdzības. Tas ir mans darbs. Nav tā, kad es ieeju lielveikalā un pārdevējas skrien klāt un saka: “Re, kur viņš ir tas ar to skaisto balsi! Ņemat visu, ko gribat!” Tā nav, taču man nebūtu iebildumu, ja būtu...” 

      

Dziedātājs ar lielu prieku un entuziasmu piedalās fonda rīkotajā akcijā “Es mazā ziedā lielu mīlestību nesu”, uzrunājot savus draugus – māksliniekus un aicinot uzdāvināt savas gleznas. Idejas autore šai aktīvitātei ir Sergeja skolotāja no internātskolas gadiem, gleznotāja Vēsma Vītola, ar kuŗu viņš saprotas kā cimds ar roku. “Mums katram mājās aiz skapja nolikta kāda glezna. Ar tām es iekārtoju kādu slimnīcu vai iestādi, kur dzīvo cilvēki ar attīstības traucējumiem.” Atliek vien piebilst, ka iestāžu, kur gleznas nonākušas šo vairāk nekā desmit gadu laikā, Latvijā ir ļoti daudz.

      

Labdarības fonds palīdz arī bērniem, kuŗi ir no audžuģimenēm, daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātajām ģimenēm. “Bērniem no septiņu līdz 12 gadu vecumam reizi gadā organizējam radošās darbnīcas “Sniedz roku – iesim, draugs!”, kas katru gadu notiek citā vietā: Jēkabpilī, Skrīveros, Ozolniekos un Ikšķilē.” To laikā dziedātājs jauno paaudzi iepazīstina ar saviem draugiem – radošiem, talantīgiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuŗi pārtop par skolotājiem, daloties savās zināšanās un tādā veidā ieinteresējot bērnus un jauniešus ar radošā darba noslēpumiem. Šo gadu laikā radošajās darbnīcās ir piedalījušās tādas personības kā aktieris un šovu vadītājs Valters Krauze, aktrise un TV raidījumu vadītāja Jana Duļevska, kura vadīja spēli “Es mīlu tevi, Ikšķile!”, rakstniece Nora Ikstena, kura atklāja, kā rakstāmas pasakas, uzņēmēja Marika Ģederte, kuŗa mācīja par skaistumu un atļāva bērniem nofotografēties ar viņas kroņiem, dejas pedagogs Iļja Vlasenko, kuŗš iemācīja dejot valsi. Pašam Sergejam laika gaitā pat izveidojies kaut kas līdzīgs tādam kā moto; viņš bieži pauž: “Man nevajag naudu, man vajag labus un gudrus cilvēkus.”

      

Otrs segments, ja tā drīkst izteikties, kas atrodas Sergeja Jēgera labdarības fonda redzeslokā, ir sociālās aprūpes centra “Zemgale” seniori jeb vecīši, kā mākslinieks viņus mīļi dēvē. “Mēs paši nezinām, kur nonāksim un kas ar mums notiks, kad būsim veci,” viņš stāsta. “Vecīši tik ļoti grib saldumus, kā bērni. Ik pēc diviem mēnešiem es uz sociālās aprūpes centru aizvedu savus draugus – meistarus, frizierus, kuŗi sapucē šos cilvēkus. Nolako nagus, uzkrāso lūpas, sarīko fotosesiju, un viņi uzreiz jūtas daudz labāk. Es pats apmēram divas nedēļas no tās dienas staigāju laimīgs, jo man patīk tas, ko daru!” 

 

Mākslinieks arī ir daudz domājis par lietām, kas mūs vieno, tai skaitā cilvēku attiecībām. Viņa vēlējums ir pavisam vienkāršs – palīdzēt vājākajiem un būt iecietīgākiem pret visiem, tai skaitā, pret citādiem cilvēkiem. “Vienmēr pateikt: “Labrīt!”; pateikt: “Ar labu nakti!”; pateikt “Paldies!”, jo to gaida pilnīgi visi! Es reizēm uzvelku baltus cimdus nevis, lai iztaisītos par baltrocīti, bet lai samīļotu, apķertu un otram pateiktu labus vārdus. Tas pavediens var būt ļoti īss…”