Izcili. P. Šefera "Equus" Dailes teātrī.
Viktors Hausmanis    09.06.2015

 

Jūs, droši vien, kādreiz būsit lietojuši populāro sakāmvārdu: „Cāļus skaita rudenī.” Latvijā teātŗa laukā tāda „cāļu skaitīšana” tiešām notiek  novembrī, kad sarīkojumā „Spēlmaņu nakts” tiek izvērtētas un cildinātas sezonas labākās izrādes un to veidotāji – režisori un aktieŗi. Taču šogad sanācis tā, ka cienījams „cāļu” skaits izrāžu veidā mūs priecina jau sezonas beigās – vēl kāda nedēļa, Nacionālajā teātrī kārtējo reizi tiksies „Skroderdienu” varoņi un – sezonai pielikts punkts! Šogad gan tie „cālēni” galvenokārt izšķīlušies teātŗu mazajās zālēs. Nacionālā teātŗa diezgan nemīlīgajā jaunajā zālē varēja noskatīties Valtera Sīļa iestudēto Margaretas Edsones lugu „Prāts”, daudz labi vārdi dzirdēti par Ž. Anuija lugas „Antigone” izrādi aktieru zālē, bet teātris vēl aicina uz Ž. Pomrā lugas „Šis bērns” izrādi. Dailē spēcīgu pārsteigumu sagādāja Pītera Šefera lugas Equus jeb „Zirgs” izrāde mazajā zālē. Nu, vai nav varena raža? Jāspēj tik visu noskatīt!

 

Lugu Equus iestudējusi gados vēl jauna režisore Laura Groza, kuŗa vairākkārt apliecinājusi prasmi dziļi ielūkoties dažādu rakstnieku darbos un viņu tēlu dvēselēs, režisore vairās no ārišķības, galveno uzmanību  vienmēr pievērsusi tieši aktieŗu darbam, un bieži vien aktieŗi viņas iestudētajās lugās parādās vēl neredzētā daudzveidībā, un tieši to pašu var sacīt par Equus iestudējumu Dailē, šī izrāde kļuva par brīnišķu pārsteigumu un gandrīz  trīs stundas aizturētu elpu varēju sekot līdzi aktieŗu dzīvei lugas tēlos. 

 

Pīters Šefers Latvijas skatītājiem nav svešs, taču tā īsti uz mūsu skatuvēm ar savām lugām viņš uznācis tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Nacionālā teātrī parādījās viņa drāmas „Amadejs” V. Lūriņa režijā un „Letisa un mīlašķis”, ko iestudēja K. Auškāps Dailē, bet Lauras Grozas iestudējums kļuvis par izcilības paraugstundu un vienu no šīs sezonas krāšņākajiem ziediem. Režisore par sava darba pamatprincipu izvēlējusies vienkāršu pamatprincipu, un tas ir – patiesīgums, patiesība. Izrādē nekā nav ārišķa vai uzspēlēta, un mūsu acu priekšā raisās vairāku cilvēku būtiski svarīgi dzīves meti. Pavisam vienkārši skatuve arī iekārtota: priekškaram veroties, skatuves kreisajā pusē ieraugām nelielu galdiņu, bet aizmugurē tās centrā milzīgu kalnu vecu grabažu – tur ir nolietoti krēsli, ķebļi, plaukti, pirmajā brīdī šī aina pat  mulsina, taču tieši šī krāmu kaudze sasaucas ar lugas pamatdomu, jo arī cilvēks var nonākt situācijā, kad perspektīva pazūd, un jāmēģina tikt ārā no drupu kaudzēm.

 

Pie šāda uzdevuma risināšanas nonāk psīchiatrijas speciālists, ārsts Mārtins Daiserts, kuŗa lomā dzīvo Lauris Subatnieks. Situācija ir gauži sarežģīta: ko iesākt ar septiņpadsmit gadus jaunu puisi Alanu, kuŗš dziļa pārdzīvojuma brīdī, prātam miglojoties, pieciem zirgiem izdūris acis, kaut gan augstākā un patiesākā mīlestība viņu saistījusi tieši pie zirga. Kad pirmo reizi viņš pavada tuvības brīžus ar it kā mīļoto meiteni Džilu, Alans cieš neveiksmi un, prātam miglojoties, atriebjas zirgiem. Bet – ko darīt dakterim, psīchiatram ar šādu puisi? Nodot augstai tiesai un gaidīt notiesāšanu? Vai censties viņam palīdzēt, mēģināt ārstēt? Taču, kas būs pēc tam, kad puisis būs atguvis gara gaismu? Sarežģīti, neatrisināmi jautājumi. Dakteris Daiserts pieņem Alanu psīchiatriskajā klīnikā ārstēšanai. Sākas visai grūts posms gan Daisertam, gan Alanam un reizē arī abiem aktieŗiem. Dainis Grūbe sevi vairākas reizes apliecinājis lielās un sarežģītās lomās, taču šoreiz uzdevums ir īpaši smags, jo viņam jāizdzīvo psīchiski traumētā Alana dzīves dažādās situācijas. 

 

Turpat skatuves otrā pusē tiek nolikta vienkārša gulta, un  iemantojam iespaidu par divām darbības telpām. Dakteris Daiserts mēģina tikt klāt Alana domu gaitai, viņa spriešanas procesam, mēģina uzsākt sarunu ar puisi, bet viss velti, ilgu laiku no sarunas nekas nesanāk un atliek izteikt cieņu un atzinību Daiņa Grūbes patiesajai rīcībai – ne mirkli nelikās, ka aktieris kaut ko tēlotu, nē, viņš darbojas Alana trauksmainajā dzīves mutulī, kuŗā izkāpinātais pārdzīvojums tika novests līdz ārprāta slieksnim, taču nevienu brīdi aktieris neko netēloja, viņš visus pārdzīvojumu un jūtu nianses izdzīvoja. Tas ir augstas kvalitātes aktierdarbs, patiesas cieņas vērts! 

 

Uz skatuves paradoksālā kārtā darbojas arī Alana iemīļotais zirgs – Tīrradnis, kuŗa tēlā iejuties Gints Andžāns, taču aktierim nav nekādas ārējas dzīvnieka maskas – viņa rīcībā ir tikai staltais stāvs, klaudzoši soļi, kas atgādina zirga pakavu dunoņu, un aizmugurē zirga astes simbols, bet zirga tēls kļūst par vīrišķības simbolu un viņa mugurā Alans jūtas it kā citā pasaulē, tāpēc tik ļoti iemīļo zirgu. 

 

Iepretim Alanam īsti savu dzīvi dzīvo ārsts Daiserts – Lauris Subatnieks. Aktieris Dailē notēlojis diezgan daudz lomu. Notēlojis. Bet nekad nav bijis tik īsts un pārliecinošs kā psīchiatrs Daiserts, kuŗa nolūks ir glābt Alanu no iznīcības. Lugas otrajā daļā Daiserts panāk vismaz kaut kādu kontaktu ar jauno puisi, un Alans pasaka patiesību par dažām savas dzīves krustcelēm. Daiserts daudz stāsta arī par savas dzīves sarežģījumiem un klupieniem, un mūsu priekšā atveras arī ārsta dzīves sarežģītās peripētijas. Pārējo aktieru uzdevumi ir mazāki, viņi vairāk paliek fonā – tie ir Alana vecāki, gluži atšķirīgu raksturu cilvēki, kuŗu tēlos absolūti patiesi dzīvo Indra Briķe kā Alana māte un Juris Žagars kā viņa tēvs, un viņu raksturu atšķirības ļauj labāk saprast, kāpēc Alans tik noteikti dzīvē meklējis patstāvīgu ceļu. Viņiem teicami pievienojas tiesneses Hesteres lomas tēlotāja Kristīne Nevarauska. 

 

Reizēm aizejam uz teātri, lai papriecātos un izklaidētos, taču daudz lielāks prieks, ja izrāde liek domāt par cilvēkiem, par viņu būtību, par mūsu pašu esības pamatproblēmām. Un galvenais – visam uz skatuves notiekošajam varam noticēt un dzīvot līdzi. Prieks par to, ka mums izaugusi jauna, teicama aktieŗu paaudze, kuŗsas spilgta pārstāve ir Laura Groza.