Go Iran!
Jānis Miņins    11.04.2018

 

 

Rīgā ziema, mīnus 10, salstu. Kādā vēlā vakarā, sapņojot par siltāku zemju apmeklējumu, internetā ieraugu aviobiļešu piedāvājumu Rīga- Teherāna-Rīga. Pēc īsa mirkļa saprotu, ka esmu uzspiedis pogu „nopirkt tagad”. Attopos un esmu pārsteigts par savu ceļošanas izvēli, kas nav tipiska, - cilvēki šai laikā par galamērķi izvēlas Parīzi, Londonu vai Taizemes pludmales, nevis  dodas uz Irānu meklēt piedzīvojumus. 

 

Kad pamazām tuvojas ceļošanas datums, aptveŗu, ka jāsāk plānot, ko tad Irānā redzēt un darīt. Sāku ar vēstures grāmatu izpēti, izvēlos apskatīt Teherānu, Isfahānu un Širāzu, jo Irānā būšu tikai nedēļu. Nepieciešama arī vīza, ko varu dabūt, ierodoties lidostā. Drošības labad piezvanu uz vēstniecību, kur uz jautājumu, kā tad īsti ar braukšanu un vīzu ir, saņemu atbildi divos vārdos: GO IRAN. Nu tad –GO! 

 

Ar reisu Rīga-Kijeva-Kijeva-Teherāna ieradies lidostā, virzos pie pirmā lodziņa – bank, kur samaksāju vīzas nodevu – 75 eiro. Šādi vīza ir pieejama tikai pieejama Eiropas Savienības individuāliem tūristiem, ASV, Kanadas un Anglijas ceļotājiem nepieciešama vīza, kas kārtojama vēstniecībā, turklāt  iespējams ceļot tikai grupā un gida pavadībā. Pamanu, ka šeit viss notiek bez steigas – kad, iesniedzis dokumentus pie lodziņa VISA, stāvu un gaidu, kungs aiz tā draudzīgi aicina , lai es droši apsēžoties. Lūk, arī nosēžu divas ar pusi stundas, prātojot, vai dabūšu vīzu un vai man būs iespēja apskatīt šo noslēpumaino Persijas valsti. Pēc ilgās gaidīšanas kungs atnes manu pasi, virza uz izejas vārtiem, kurar persiešu cipariem tiek iespiests zīmogs manā pasē.  

 

Piedzīvojumi var sākties, un nokļūšana uz Teherānas centru ir pirmais no tiem. Taksīši  lidostā ir, bet tikai pāris trafarēti auto, lielākoties aizvest uz viesnīcu piesakās kungi ar saviem auto, vienkārši vienojoties par maksu.  Šoferis ir jauns, tumsējs  vīrietis ap gadiem 25, glītiem sejas vaibstiem, smaidīgs un dikti ieinteresēts mani aizvest uz pilsētu. Runājam par cenu, un esmu no tiem, kam ļoti patīk kaulēties. Nokaulēju cenu par braucienu, kas man izmaksā 30 eiro. Bilstu, ka man jāsamaina eiro uz Irānas riāliem, uz ko viņš man atbild, ka pats to varot izdarīt. Paldies interneta spēkam – ātri apskatos valūtas kursu, to parādu šoferim, kuŗš manāmi negribīgi samaina naudu (ar nelielu komisiju). 

 

Nekad neesmu mainījis naudu mašīnā –tad nu, lūk, mans pirmais piedzīvojums Irānā! Šoferis pajautā, vai drīkst uzlikt kādu mūziku. Atbildu, ka noteikti, un nu stundu klausos... persiešu repu un popmūziku! Ik pa mirklim aizdomājos, kāda „lirika” varētu būt katrai dziesmai – par alkoholu te dziedāt nedrīkst, jo tas ir aizliegts, luxury goods arī nedziedās, jo, diemžēl, Gucci veikala Irānā nav, atliek vai nu vietējā bazāra jaunumiem vai pavasara putnu dziesmām. Pasmaidu par savām domām, bet īsti neuzdrošinos pajautāt. Pēc stundas persiešu repa pavadījumā ierodos viesnīcā.

 

Te uzreiz sajūtos, it kā būtu atgriezies atpakaļ laikā, – ar to domāju 1970.  gadus. Irānas straujākā attīstība notikusi tieši šai laikā, tad arī  garākais avioreiss pasaulē Tehrāna - Ņujorka. Līdz ar to uz Irānu ceļoja gan biznesa ļaudis, gan Holivudas zvaigznes, piemēram, Elizabete Teilore. Viesnīca ir morāli novecojusi interjera dizaina ziņā, kas būtu lepnums septiņdesmitajos gados. Ir brokastu laiks, aši pošos brokastot. Domās jau redzu sevi, dzerot stipru espresso ar kādu no irāniešu gardumiem. Bet – piedzīvojumi turpinās! Palūdzis viesmīlim stipru kafiju, saņemu pretī krūzīti ar karsto ūdeni un šķīstošo kafiju. Un nu atminos, ka mana vienīgā paziņa, kas bijusi Irānā,  brīdināja, lai paņemu kafiju maisiņā līdzi, ko es ignorēju, teikdams,  kuŗā valstī tad nav kafijas. Tad ķeŗos pie brokastu bufetes izzināšanas –  dažādas gaļas uzkodas, dārzeņu variācijas un tūkstoš dažādu saldumi, sākot ar ievārījumiem, uz kuŗiem noskatos un domāju, kas gan tas par augli vai ogu varētu būt? Atklāju savu brokastu favorītēdienu visai nedēļai – brokastu putra ar kardamonu, pistācijām, kanēli un rožlapiņām. Izcili, aizmirstu pat par to kafiju, lai gan dikti prasās pēc kaut kā īsti uzmundrinoša. Par šampanieti vai šampanieti vai prosecco, protams nav ko sapņot, jo kā jau minēju, alhokols šajā valstī ir aizliegts. Tas, protams, netraucē. Pašlaik, bet cik ilgi. Brokastu laiks galā, un es dodos baudīt Teherānu.

 

Irāņi ir šopaholiķi. To es saprotu, kad esmu uz ielas un tirgū. Irāniešiem patīk komunicēt un iepirkties. Pilsētā jūtos kā skudrupūznī, cilvēki mudž visur, un visi kaut ko pērk. Taču viss notiek bez grūstīšanās, jo visi iepērkas bez steigas. Lielākā andele notiek uz ielas un bazārā, kas īstenība ir viens un tas pats. Uz ielas var nopirkt pilnīgi visu – ietves vienā pusē uz asfalta izklāti jaunākie Irānā ražoti krekli, blakus stāv izlietnes un veļa mašīnas, nākamais pārdevējs tirgo krūštuŗus dažādās krāsās un zelta zivtiņas, pretējā pusē ietvei rosās gaļas tirgotājs un sieviešu kurpju tirgotājs un, protams, neiztikt bez šallēm un vai piecdesmit nokrāsu melniem audumiem. Neaizmirstamas ir pārdevēju iespaidīgās balsis, kad tiek skaļi ziņots par preci, kas nopērkama „tikai pie viņa”. Apbrīnojami, bet cilvēki tiešām iet pētīt, vai tiešām piedāvājums ir tik lielisks. Esmu no tiem cilvēkiem, kuŗiem īsti nepatīk, ja kāds velk aiz rokas savā bodītē,  bet ne Irānā – šeit viss ir civilizēti, neviens neuzplijas, ja ieej papētīt garšvielu bodīti vai kādu knibuļu bodīti, pārdevējs vien pajautā, vai ir kas tāds, ko es gribētu. Un es nopērku arī – kardamonu,  pistācijas, dateles un garšvielas sautējumam. 

 

Jau pašā pirmajā dienā Irāna saprotu, kā irāniešiem esmu... ļoti interesants! Agrā  rīta stundā apsēžos uz soliņa parkā blakus Golestan palace, mēģinot pamazām sajust pavasari, kas Irānā ir tieši sācies. Pēc pāris minūtēm man pienāk klāt kungs un neuzbāzīgi sāk sarunu par maniem ceļošanas plāniem un uzaicina uz tēju blakus esošajā kafejnīcā. Es labprāt  piekrītu, un nu abi sēžam, dzeŗam tēju un pļāpājam par dzīvi un to, kā irānieši redz Eiropu un kā eiropieši – Irānu. Kungs pastāsta, ka nekad nav bijis Eiropā un tā viņam šķiet tik citāda. Pastāstu, ka mums viss ir dārgāk, bet Latvijā ir iespējams nopirkt jebkuŗu preci no plašās pasaules. Irānā ar importu ir liela problēma, tāpēc nopirkt ārzemju preces var, gan ne tādos apjomos un ne tādā klāstā, kāds pieejams mums. Kungs skatās uz maniem apaviem un jautā,  Atbildu, ka dārgi, bet nesaku, ka tie ir Dior apavi. Kungs min, ka tad jau būšot kādi 50 eiro, uz ko tikai piekrītoši pamāju. Kungs šūpo galvu un teic: aiaiai, cik mežonīgi dārgi, tad jau tie jāvalkā daudzas sezonas. Apjautājos, kur tad kungs ir bijis, ceļojumos. Ceļot nesanākot, bet ļoti lepni stāta, ka esot bijis uz sabiedroto valsti Turciju. Lielākā daļā irāniešu, kuŗi var atļauties ceļot, dodas uz Irāku, Turciju vai Afgānistānu, ļoti retos gadījumos arī uz Eiropu. Dzirdot mūsu sarunu, piebiedrojas vēl pāris kungu, ar kuŗiem turpinām mūsu sarunu par ikdienišķām lietām – par ēdieniem un ko man apskatīt Teherānā, par vēsturi un tirdzniecību un skaistajām Austrumeiropas sievietēm, par kuŗām viņi ļoti sajūsminās. Bilstu, ka irānieši ir jaukākie cilvēki, kādus esmu saticis, un viņi sajūtas lepni par sevi un savu valsti. 

 

Smieklīga nianse – irānieši ir apsēsti ar plastisko ķirurģiju, it īpaši ar degunu plastiku. Kad kārtējais  cilvēks pāris dienu laikā pienāk man klāt, lai tikai pateiktu, ka mans deguns esot ļoti skaists, nojaušu, ka tas viņiem ir ļoti aktuāli un ka mūsu smalkie eiropiešu deguni ir WOW. Irānieši lepni staigā ar plāksteŗiem uz deguniem, lai citiem parādītu, ka viņiem nu ir jauns deguns, reizēm viņi staigā ar šiem plāksteriem arī tad, kad viss jau sen sadzijis.  Plāksteris ir kā rota, kas tiek iznesīgi demonstrēta visiem un visur. Sākumā ķiķinu par to tendenci un par komplimentiem manam degunam, kamēr beidzot kļūstu lepns par saviem eiropieša sejas vaibstiem. 

 

Teherāna izstaigāta krustu šķērsu, esmu paspējis apmaldīties bazārā reizes desmit, esmu skrējis pāri ielām reizes divdesmit (satiksme Irānā ir nekontrolējama un nenormāli ātra, vārdu sakot – nedraudzīga gājējiem), reizes trīsdesmit esmu ticis sveicināts un reizes piecdesmit rūpīgi nopētīts. Jāturpina ceļš tālāk –  uz Irānas mazpilsētām.

 

Isfahāna un Širāza, tātad esot Irānas mazpilsētas. Isfahanā dzīvojot ap diviem miljoniem, bet Širāzā – 1,3 miljoni iedzīvotāju! Isfahāna,  tulkojumā “Persijas vidus” ir maģiska pilsēta ar mošejām un tiltiem un pasaulē lielāko pilsētas laukumu Naghsh-e Jahan. Laukums patiešām iespaidīgs, un tam apkārt alejas ar bazāru un tējas bodītēm. Šachs Abāss I  17. gadsimtā te pieņēma visus pasaules diplomātus, kuŗi tad ar teikuši, ka Isfahāna ir puse no pasaules. Ejot uz Šacha mošeju, kas redzama jau no tālienes, esmu patiesi saviļņots, jo par tās krāšņumu esmu lasījis. Nopērku ieejas biļeti un paņemu audiogidu, lai varētu nesteidzīgi izstaigāt un uzzināt vairāk par vēsturi. Mošejā un mošejas laukumā esmu pilnīgi viens pats, kaut kur malā gan pavīdēja kungs ar slotu. Nekur pasaulē ceļojot, neesmu bijis tik ļoti vienatnē ar sevi! Esmu nedaudz šokēts, bet arī –  pozitīvi uzlādēts, apsēžos mošejas laukuma vidū, - pētu katru stūri un zilo flīžu mirdzumu. Šādas flīzes ir tikai šeit, jo Šachs aizliedza tās citiem izmantot. Saviļņojums ir liels, un domāju – diezin vai šāda iespēja pabūt vienatnē man būs jebkur citur pasaulē. Irānas burvība vēl arī tāda, ka šī valsts nav pārbāzta ar milzīgām tūristu plūsmām. Isfahānas daiļumu vairo arī vēl padara tilti pāri Zayandeh upei, viens no iespaidīgākajiem ir Si-o-se-pol jeb 33 arku tilts. Vēl jo krāšņāku šo skatu padara izkaltusī upe. Esmu upes gultnes viducī un skatos uz 297 metrus gaŗo tiltu un jūsmoju. Saule rietot to iekrāso viegli rozā nokrāsā. Norietot saulei, tiks ieslēgtas ugunis,  izgaismojot visas 33 arkas, kas nu atmirdzēs tās zelta nokrāsā. Cilvēki sāk aizdomīgi pētīt mani, jo es kā mazs bērns vienatnē lēkāju pa upes gulti...

 

Vēlāk, esot Šīrāzā, situācija ir līdzīgia – Nasir al-Mulk mošejā esmu es un vēl divi tūristi. Sajūta sirreāla. Ar abiem ceļotājiem pārmijam pa vārdam – meitene no Krievijas, puisis –  no Ukrainas. Mošeju sauc arī par rozā mošeju, jo to klāj rozā flīzes, bet krāsainās vitrāžas logos atspīd uz paklājiem klāto grīdu. Ienāk prātā – diezin vai šādu saviļņojumu es gūtu, ja man blakus būtu vēl simt cilvēki ar fotoaparātiem un skaļu burkšķēšanu. Mošejā ir kungs, kuŗš skaita lūgšanas un dzied. Esam tikai es, klusums un lūgšanas, un šī sajūta paceļ mani augstāk. Architektūra Irāna ir tas, ko vērts braukt skatīties un priecāties, kamēr pasaules tūristi nav apsēduši šo valsti. Jā, modes šeit nav, un modernā māksla ir iesprūdusi laikā, taču braukt uz Irānu pēc vēstures ir īstā vieta.

 

Jaunā architektūra Irānā ir diezgan gaŗlaicīga. Daudzzīvokļu nami un Milāda tornis, sestais augstākais pasaulē, lai gan neatšķiŗas daudz no daudziem citiem torņiem pasaulē. Irānas bazāru, arhitektūra, mošeju un šachu piļu architektūra ir kā odziņa uz kūkas, viss pārējais ir kā lēti cepumi no supermārketā. 

 

Vēl nedaudz par cenām. Bazāros cenas nekur nav izliktas, retā gadījumā ieraugu  persiešu cipariem rakstītas cenas.  Ej un prasi, cik maksā. Arī mazajos pārtikas veikalos (lielu pārtikas veikalu mūsu izpratnē tur nemaz nav). tad paņemu ūdeni, cepumus un arābu saldumus vakara teistingam viesnīcas gultā. Pārdevējs paveŗas uz mani, pagroza acis, un maksājamā summa pēkšņi uzpeld nez no kurienes. Domāju, ja es būtu saģērbies kaut kā vienkāršāk,  varbūt cenas būtu lētākas. Un tā ir pilnīgi visur. Arī viesnīcā –  viena cena ir rakstīta manā rezervācijā, cita –maksājot.  Bet lielāko izbrīnu man sagādā tas, ka ikkatrā vietā, vai tas būtu veikals vai viesnīca, „transakcija” tiek pabeigta... ar naudiņas ielikšanu atvilktnē. Par čekiem un kvītīm prasīt nav jēgas, jo – nav jēgas. Pēc nedēļas ceļošanas man nav neviena dokumentāla apstiprinājuma, ka es būtu palicis kādā viesnīcā vai jebko pircis. Ā, vēl jāpiebilst, ka Irānā mūsu kreditkartes nedarbojas, kas nozīmē, ka skaidrā naudiņa jāņem līdzi. Visu laiku staigājt ar naudas žūksni ir jocīgi, un pēc nedēļas esmu noilgojies paņemt kredītkarti, uzspiest pin kodu...  Jā, gan, Irānā ir daudz vietējo banku, un viņiem ir savas kreditkartes, ko viņi var izmantot tikai savā valstī. 

 

***

 

Jūtos patiesi gandarīts par iespēju aizbraukt uz valsti, kas nav tik pieejama un atvērta tūrismam. Irāna apbuŗ no pirmajām minūtēm, ne tikai ar jaukajiem cilvēkiem, bet arī ar fantastisko Persijas architektūru un dabu. Ticiet man, šī valsts ir tā vērta, lai to redzētu. Un, ja arī gadās impulsīvs pirkums kā man, silti iesaku – Go Iran, kā man pirms ceļojuma teica kungs telefona klausulē. 

 

Ielādēju...