Sallija Benfelde 29.03.2022
25. martā, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā un mēnesi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Cēsīs tika atklāta latviešu mākslinieka Aleksandra Karpova (1953 1994) izstāde, kas pulcināja plašu cilvēku loku. Pandēmijas dēļ izstādes veidošana un atvēršana jau vairākas reizes tika atlikta, un šogad tās atvēršanas diena kļuva divkārt simboliska gan genocīda upuru piemiņas, gan Krievijas nežēlīgā kara dēļ, pulcinot plašu cilvēku loku. Tālo ceļu no Kalifornijas uz sava brāļa izstādes atvēršanu bija mērojis Konstantīns Karpovs, izstādē ievadvārdus sacīja arī 13. Saeimas deputāts un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons, izstādi apskatīja arī Cēsu represēto biedrības biedri, Skujenes pamatskolas skolēnu grupa un daudzi citi tuvāki un tālāki viesi.
Aleksandrs Karpovs bija kvēls Latvijas patriots, un viņa darbos jūtama sāpe par Latvijas okupāciju, protests pret sociālo netaisnību Amerikā. Aleksandrs piedzima Demoinā, Aiovas štatā, tēvs pameta māti un savus trīs dēliņus, un Aleksandrs savu tēvu nekad vairs nesatika. Divpadsmit gadu vecumā viņš zaudēja māti, iepazina nabadzību un skarbo ikdienu, saviem spēkiem spēja iegūt izglītību un 1990. gadā ar izcilību beidza Minesotas universitāti ar bakalaura grādu mākslā, bet 1993. gadā ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā.
Atklājot izstādi un stāstot par Aleksandru Karpovu, Kārlis Kanderovskis sacīja, ka Aleksandrs savā ziņā pieder pie trimdas latviešu vidējās paaudzes, viņš nepiedzīvoja nometnes Vācijā, bet nepiedzīvoja arī latviešu nometnes Amerikā: Visu mūžu viņš nodarbojās ar mākslu kā ar ieroci, šī nav pirmā Karpova izstāde Latvijā, bet diena un laiks, kad atveram izstādi, ir skarbs, tādēļ arī mūsu izstādes nosaukums ir tāds, atklājot izstādi, sacīja izstādes veidotājs, PLMC izpilddirektors Kārlis Kanderovskis. Aleksandra darbi ir skaisti, bet arī satricinoši un pat šausminoši savā realitātē, bet pasaule tāda ir kļuvusi, un Aleksandra Karpova darbi ir kā brīdinājums. Viņa izglītības ceļš mākslā nav bijis viengabalains, vide, notikumi un naudas grūtības ir iespaidojušas viņa ideālus, mērķus un dzīves ceļa izvēli. Māksla nebija Aleksandra mērķis, bet gan ierocis cīņā pret pasaules netaisnību. Studiju gados atjaunojās interese par Latviju, un viņš iecerēja studiju ciklu par Latvijas pilsētām. Uzsverot dabas un arhitektūras pieminekļu skaistumu, politiskā doma tika iestrādāta viņa darbos apslēptākā veidā. Aleksandrs pats rakstīja, ka viņa grafikas ir bez simboliem un metaforām, tās rāda netaisnību visā tās kailumā. 1991. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas maģistrantūras nodaļā un rakstīja : Ar atbrīvotām domām es iesāku ciklu par sarkano fašistu nodarītiem briesmu darbiem un genocīdu pret latviešu tautu. (..) Mākslinieks nedrīkst palikt vienaldzīgs pret netaisnībām un cilvēces ciešanām, genocīdu un vides katastrofālo piesārņošanu.
Man bija tas gods satikt Aleksandru 1993. gadā, kad man bija divpadsmit gadu un es pirmo reizi biju Latvijā un Mākslas akadēmijā, toreiz nopirkām no viņa darbu Vismaz 999 999 par daudz, tas ir Vecrīgas skats ar skeletu, kas tērpts kā padomju militārists un bruģakmeņi, uzmanīgi aplūkojot šo darbu, izrādās ir žurkas. Arī šo darbu varat redzēt izstādē, savu pirmo satikšanos ar Karpovu atcerējās Kanderovskis un piebilda, ka izstāde šogad tika plānota jūnijā, bet pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kļuvis skaidrs, ka tieši tagad ir īstais laiks runāt par tēmām, kuras bija svarīgas Aleksandram Karpovam: Arī Aleksandrs visu mūžu piedalījās tajā, ko mēs šodien saucam par informācijas karu. Vēl pirms desmit gadiem tas mums neliktos tik svarīgi, mums bija sajūta, ka mums visa kā pietiek, bet tagad arī mēs katrs esam iesaistīti un dzīvojam starp Piekto pantu un Piekto kolonnu, un Aleksandra atgādinājums par reālo dzīvi ir vietā un laikā.
Savukārt Ritvars Jansons izstādes atklāšanā sacīja, ka ne velti Aleksandrs Karpovs vēlējās jaunu Nirnbergu, kurā tiktu tiesāti arī komunistu noziedznieki: Diemžēl viņa dzīves laikā šis sapnis nepiepildījās un diemžēl tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc mēs šobrīd esam nonākuši pie tā, kas notiek Ukrainā, pie Krievijas agresijas un kara Ukrainā. Būsim reāli ja 1945. gadā, kad sākās jau pirmie Nirnbergas procesi un tiesāja nacistu noziedzniekus, kāds būtu tiesājis arī komunistu noziegumus, tad arī Padomju savienība tik ilgi nebūtu pastāvējusi. Tolaik Padomju savienība bija viens no sabiedrotajiem, kas cīnījās pret nacistisko Vāciju, un uzvarētājus netiesā. Pienāca 1991. gads, un ļaunuma impērija sabruka, it kā vairs nebija, ko tiesāt, bija jaunā Krievija. Jeļcinam gan bija doma veidot tādu tribunālu, bet komunistiem, čekistiem, un militāristiem, kuri bija pie varas, acīmredzot tās bija daudz, viņi bija nozīmīgos amatos, lai nekas tamlīdzīgs jaunajā Krievijā nevarētu notikt. Tika aicināts pāršķirt jaunu, baltu lapu, aizmirst to, kas bijis un dzīvot nākotnē. Komunisma noziegumi netika nosodīti ne Krievijā, ne starptautiski, mēs esam nonākuši pie agresijas un kara pret Ukrainu.
Atpakaļ
.jpg)
