Tas zilonis ir jāatbrīvo!
Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēde un Latvijas Valsts prezidenta padomniece Elīna Pinto intervijā Sallijai Benfeldei    16.07.2019

 

 

Esat kļuvusi par Valsts prezidenta padomnieci – kādi ir jūsu pienākumi un uzdevumi?

 

Man ir uzticēti jautājumi, kas saistīti ar mūsdienīgas un ilgtspējīgas valsts veidošanu. Tas ietver ļoti daudz aspektus – mūsdienīga valsts ir tāda, kuŗā valda cilvēcība, līdzdalība un atbildība, kuŗa atvērti skatās uz dažādām iespējām nākotnē. Šobrīd mans darbs saistīts gan ar cilvēku iesaisti valsts veidošanā, kas nozīmē pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju attīstību, gan to, kā valsts komunicē ar saviem pilsoņiem. Tas ir arī mediju jautājums. Ilgtspēja savukārt ietver jauniešu, vides un  klimata, reģionu attīstības un vēl citus jautājumus. Tiem, protams, ir ģeografiski skatāmi plašāk, tie nebeidzas ar mūsu valsts robežām – tie sniedzas tik tālu, cik tālu ārpus Latvijas dzīvo mūsu cilvēki.  Tie ir saistīti arī ar Eiropu, jo, piemēram, informātīvās telpas un vides jautājumi ir izaicinājumi, kuŗi sniedzas pāri robežām, un risinājumi jāmeklē plašākā sadarbībā ārpus Latvijas. 

 

Padomnieku uzdevums ir būt ciešā sasaistē gan ar tiem izaicinājumiem, kuŗi pastāv jomās, par kuŗām padomnieki atbild, gan ar ekspertiem, speciālistiem un šajās jomās strādājošajiem cilvēkiem, kam ir idejas par to, kā atrast labākos risinājumus. Pēc sarunām ar cilvēkiem ar vēstījumu par problēmām un to risinājuma iespējām jādodas pie Prezidenta, lai viņš varētu lemt par to, kā iesaistīties kopīgo lielo lietu virzībā.

 

Jūsu rūpju lokā ir arī mediji, un jau labu laiku Latvijā sabiedriskajiem medijiem ir nopietnas problēmas. Nupat, pēc tam, kad Latvijas radio valdei Ziņu dienests izteica neuzticību, valde pēkšņi ir nākusi klajā ar paziņojumu par krizi medijā. Gada sākumā tika atlaisti Latvijas televīzijas valdes locekļi, tostarp arī valdes priekšsēdētājs. Konkurss izgāzās, valdē šobrīd ir viens cilvēks. Kā vērtējat notiekošo sabiedriskajos medijos, kuŗos algas tiek samazinātas un žurnālisti aiziet no darba?

 

Sabiedriskie mediji ir gan mūsu valsts, gan sabiedrības sirdsapziņa, tie ir demokratijas sargsuns, kā zinām. Sabiedrisko mediju neatkarība, stabilitāte un kvalitāte ir viens no stūrakmeņiem, lai valsts kopējā māja nešūpotos. Tādēļ ir svarīgi atrast risinājumu gan financējuma jautājumam, gan arī tam, kā sabiedriskie mediji tiek pārvaldīti. Tas ietver arī kvalitātes latiņas līmeni, gan mediju neatkarības jautājumu. Tas ir ļoti būtiski – atrast kopīgu redzējumu un arī cilvēkus, kuŗi nebaidās atrotīt piedurknes un strādāt, lai sabiedriskie mediji varētu darboties normāli. 

 

Vai ar prezidentu jau esat pārrunājuši situāciju sabiedriskajos medijos?

 

Jā, Valsts prezidents vēl pirms ievēlēšanas un arī savā inaugurācijas runā sacīja, ka medijiem ir būtiska loma un ka savā darbā tam pievērsīs lielu  uzmanību. Tāpēc jau esam to apsprieduši gan saistībā ar pēdējo dienu krizes signāliem, gan esam runājuši par medijiem kopīgajiem izaicinājumiem. Valsts prezidentam ir svarīgi atrast ilgtermiņa risinājumus, kas stāv pāri atsevišķiem strīdiem vai atsevišķu partiju un arī vēl citām interesēm. Prezidents ir iecerējis šīs lietas pārrunāt ar premjeru, ar kultūras ministru un Saeimas apakškomisijas vadītāju, gan arī drīzumā mēs esam iecerējuši sasaukt apaļā galda diskusiju Rīgas pilī, lai kopā ar nozares „atslēgas” cilvēkiem vienotos par prioritārajām lietām, kas būtu jāpanāk tuvāko gadu laikā.

 

Ir svarīgi šajos jautājumos veidot ne tikai polītiķu un žurnālistu kopīgo izpratni, bet lai arī visa sabiedrība justu, ka sabiedriskais medijs ir pamats jebkuŗa cilvēka brīvībai un skaidrai izpratnei par valstij būtisko. Nereti redzam, ka ikdienā cilvēkiem ne vienmēr ir skaidrs, kāda ir sabiedriskā medija nozīme mūsu kopējā valstiskumā. Tāpēc ir svarīgi ne tikai bikstīt polītiķus, bet veidot spēcīgu sabiedroto loku sabiedrībā.

 

Kā ar diasporas medijiem? Trūkst financējuma, profesionālu žurnālistu... brīžam izskatās bēdīgi.

 

Diasporas mediji ir daļa no Latvijas kopīgās informātīvās telpas. Redzam, ka diasporas mediji ir viens no tiem avotiem, no kuŗa mūsu cilvēki ārpus Latvijas smeļas informāciju un veido savu vērtējumu par to, kas notiek Latvijā. Tāpēc, manuprāt, diasporas mediji iekļaujas kopējā ainā. Ja diasporu skatām kā t.s. Piekto novadu, tad tikpat liela nozīme ir medijiem kā Latgalē, tā Dublinā. 

 

Vai ir kādi plāni, kā risināt diasporas mediju jautājumu? Finanču taču nepietiek.

 

Finances ir svarīgas, bet svarīgi ir arī veidot apziņu, ka mediji ir tikpat svarīgi kā kori vai deju kopas, lai cilvēkiem būtu cieša saikne ar Latviju. Šonedēļ notika pirmā Diasporas konsultatīvās padomes sēde, kuŗa pulcēja daudz cilvēku, arī no ministrijām, sabiedriskajām organizācijām, piedalījās arī polītiķi. Viens no uzdevumiem, kas šai padomei ir jāveic, - jāsagatavo plāns saistībā ar diasporas jautājumiem turpmākajiem trīs gadiem. Sākotnējais priekšlikums bija šo darbu organizēt četrās jomās: latviskā identitāte un kultūrtelpa, ekonomiskā  un zinātnes sadarbība, pilsoniskā un polītiskā līdzdalība un remigrācija. Ierosināju, ka ir svarīgi veltīt atsevišķu darba grupu mediju un komunikācijas jautājumos. Tas tika atbalstīts, pateicoties arī Brīvās Latvijas un Laika redakcijai. Tādēļ redzam, ka ir gatavība runāt un padziļināti vērtēt iespējas, kādas ir stiprināt diasporas medijus. 

 

Kas notiek ar Diasporas likuma īstenošanu dzīvē? Pirms kāda laika ministrijas bija saņēmušas uzdevumus, vajadzēja palabot un saskaņot vairākus likumus, noteikumus. Vai viss jau ir izdarīts?

 

Jau sākot darbu pie Diasporas likuma, man bija svarīgi, lai tas nekļūst tikai par labo ieceru vācelīti pirmsvēlēšanu gaisotnē, bet lai likuma saturā būtu pietiekami daudz konkrētu lietu, ko savā ikdienas dzīvē spēs novērtēt katrs cilvēks diasporā. Esmu diezgan gandarīta par to, kas likumā ir ietverts, lai gan arī tur ir vēl daudz uzlabojamu lietu, un darbs turpināsies. 

 

Diasporas padomes sēdē visas ministrijas ziņoja par to, kas ir vai nav paveikts. Lai gan vēl ir daži būtiski jautājumi, kas nav izdarīti, man tomēr jāatzīst, ka aina, salīdzinot ar laiku pirms trīs, četriem gadiem, ir labāka, esam gājuši uz priekšu ar ļoti lieliem soļiem. Daudzas ministrijas stāstīja par paveikto ar pilnīgi citu pieeju nekā pirms dažiem gadiem, kad par katru sīku pārmaiņu bija jācīnās ar zobiem un nagiem. Tagad, pateicoties Diasporas likumam, ir panākta apziņa, ka diaspora ir daļa no Latvijas, un virzās arī konkrētu jautājumu risināšana. Būtiski jautājumi, kuŗi vēl nav atrisināti, ir ārvalstīs nopelnītās pensijas neapliekamā minimuma aizsardzība; papildu dzīves vietas reģistrācija, kas vēl nav ieviesta un arī pēc ieviešanas šī papildu adrese vēl netiek atzīta kā derīga virknei administratīvu darbību, tāpēc mēs vēl strādāsim, lai paplašinātu šīs adreses pielietojumu: Attiecībā uz ārvalstīs iegūto diplomu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu vēl daudz darāms – ne likumu līmenī, bet praksē, to īstenošanā. 

 

Tika un joprojām tiek uzskatīts, ka lielākā daļa pēc neatkarības atgūšanas no Latvijas aizbraukušo ir ļoti neapmierināti ar valsti, Latviju nemīl un labākajā gadījumā viņiem ir vienalga, kas un kā notiek Latvijā. Vai tā ir, kāda ir jūsu pieredze?

 

Man ir veicies vienmēr būt aktīvu un pozitīvi noskaņotu cilvēku lokā, kuri, dažkārt pat neskatoties uz  sūro dzīves garoziņu, vienmēr ir gribējuši darboties kopā un dot kādu pienesumu arī Latvijai. Apciemojot latviešu kopienas dažādās valstīs, redzu, ka mēs iegūstam veselīgu pašapziņu, un tas attiecas arī uz tiem, kuŗi aizbraukuši no Latvijas ar rūgtumu. Visi pamazām ir nostabilizējušies savās jaunajās mītnes zemēs, atraduši veidu, kā sevi nodrošināt, kā realizēt savus talantus. Viņi redz, ka arī bērniem klājas labi, un tā rodas pozitīva enerģija, ko ieguldīt kopējās lietās. Sociālo tīklu burbuļos, kur varam slēpties un būt anonīmi, gan joprojām ir daudz negatīvā.

 

Es ļoti gribētu dot cilvēkiem sajūtu, ka viņi ir sadzirdēti, jo nereti rūgtums rodas tādēļ, ka ir sajūta – mēs neesam nevienam vajadzīgi. Gribētu braukt pie cilvēkiem visā pasaulē, uzklausīt viņus, uziet tās jomas, ko katram no mums patīk darīt kopā ar citiem, nevis mācīt, kā pareizi jādzīvo. To rosinu darīt ikvienam, ko Latvijā sastopu – ministriem, māksliniekiem, polītiķiem, pašvaldību darbiniekiem un novadu cilvēkiem – kopā mēs spējam kļūt pozitīvāki un gaišāki.

 

Man daudzi jautā, vai diasporas lietas tagad paliks novārtā, jo strādāju pie Valsts prezidenta. Man jāteic, ka šajos gados, darbojoties diasporā, esmu sapratusi, cik daudz no tām lietām un izaicinājumiem, ar ko sakaramies diasporā, patiesībā ir Latvijas lielo risināmo jautājumu spoguļattēls. Šie jautājumi jāatrisina Latvijā. Nereti, gan iestājoties par ārvalstīs nopelnīto pensiju minimuma aizsardzību, gan par citiem sociālas dabas jautājumiem, ir bijusi sajūta, kā  caur atslēgas caurumu ar gaŗu adatu bakstot istabā ieslēgtu ziloni. Zini, ka ar adatu durvis nevari atslēgt, bet ziloni vajadzētu atbrīvot. Bet viņš ir tur iekšā, jūt, ka viņu baksta un kļūst dusmīgs. Raugoties no diasporas puses vien, lielos jautājumus ir ļoti grūti risināt, tādēļ man ir liels prieks, ka turpmāk, darbojoties Valsts prezidenta komandā, man būs iespēja palīdzēt, lai šo ziloni atbrīvotu un arī diasporai būtiskās lietas tiktu atrisinātas, tāpat kā visiem cilvēkiem Latvijā.