"Mēs varam būt laimīgi, ka Latvijā ir tā, kā ir"
Valsts prezidente (1999 – 2007) Vaira Vīķe-Freiberga intervijā Ligitai Kovtunai    05.01.2021

 

 

Mūsu intervija notiek nākamās dienas vidū pēc Ziemas Saulgriežu nakts – ejam gaismas virzienā! Esmu priecīga jums nest sveicienus no mūsu lasītājiem Amerikā, Kanadā, Eiropā, tostarp Latvijā, kuŗiem arī lūdzu piedalīties šīs intervijas veidošanā. Proti, aicināju viņus uzdot jums jautājumus, uz kuŗiem mūsu lasītājiem būtu svarīgi saņemt tieši jūsu atbildes. Pats pirmais – kā esat iedzīvojusies savā seniores statusā, turpinot aktīvitātes starptautiskā laukā?

 

Aktīvitāšu manam seniores vecumam sāk palikt par daudz – tā varu atbildēt. Pēc sešu gadu darbošanās Madrides kluba  prezidentes amatā, kas noslēdzās 2020. gada janvārī, vēl turpinu strādāt tā valdē. Madrides klubs šobrīd ļoti aktīvi iesaistījies tajos procesos, kas saistīti ar krizi un pandēmiju. Turpina notikt sēdes, konferences, semināri, tagad gan jaunajā – zoom formātā, bet dokumentu rakstīšana un rediģēšana, dažādu starptautisku deklarāciju parakstīšana joprojām aizņem lielu manas ikdienas laiku. Sakarā ar ANO 75. gadadienu vispār ļoti sarosījušās starptautiskās organizācijas ar kuŗām man ir dažāda veida saistības. Ļoti aktīvs ir bijis starptautiskais Nizami Gandžavi centrs (Nizami Ganjavi International Centre - NGIC) , kam rezidence Baku, Azerbaidžānā, un kam jau vairākus gadus esmu līdzpriekšsēde kopā ar Dr. Ismailu Serageldinu, bijušo Aleksandrijas (Ēģiptē) bibliotēkas direktoru. NGIC ir partneris starptautiski atzītu speciālistu grupā, kas gatavo ziņojumus par Covid-19 pandēmiju kopā ar prestižo medicīnas žurnālu Lancet un ko vada šī žurnāla redaktors kopā ar Džefriju Saksu, pasaulslaveno ekonomikas profesoru no Kolumbijas universitātes. Es šai kontekstā esmu līdzpriekšsēde apakšgrupai,  kas ziņo par Covid-19 ietekmi uz visjūtīgākajām sabiedrības grupām – bērniem, sirmgalvjiem, bēgļiem u. c. NGIC centrs rīkojis kopējas konferences gan ar Ķīnas iestādēm,  gan Pasaules zinātņu akadēmiju (World Academy of Art and Science),  kā arī ar ANO biroju Ženēvā, un man regulāri bijis jārunā vismaz kādā atklāšanas vai noslēguma ceremonijā. Piedalos arī Roberta Kenedija meitas dibinātā fonda darbībā, kas cita starpā aptver starptautisku skolu tīklu ASV, Spānijā, Portugalē u. c., un šā fonda ietvaros esmu uzrunājusi daudzu vidusskolu jauniešus ar Zoom starpniecību.

 

Ir grūti iepriekš aplēst, cik daudz no manis prasīs katrs kontakts vai uzaicinājums,  un daudz kas veļas sniega pikai līdzīgi. Tā 2019. gadā Madridē notika Pasaules juristu apvienības kongress, kur, lai arī nebūdama juriste, tiku aicināta runāt atklāšanas sesijā savā kapacitātē kā Madrides kluba prezidente. Taču pēc tam tiku ieaicināta uz nākamo kongresu arī (paredzētu Kolumbijā) un pat piedalīties tā rīcības komitejā.

 

Ļoti daudz darba prasa mana piedalīšanās UNESCO ekspertu grupā par izglītības nākotni, kas ir ļoti svarīgs un ļoti smags jautājums. Te man tikai pēc vienas klātienes tikšanās ar kollēgām Parīzē ir jāturpina piedalīties attālinātās sēdēs, jāraksta esejas, jārediģē dokumenti, daudz jālasa un jāiedziļinās.

 

Te droši vien tieši iznāk likt lietā savas pamatzināšanas – psīcholoģiju un psīchiatriju?

 

Psīchiatrija ir medicīnas nozare, bet mana izglītība un pieredze gan klīniskā gan eksperimentālā psīcholoģijā vienmēr ir ļoti noderējusi. Mūsu Lancet-Covid-19 ekspertu grupā ir pārstāvēts ļoti plašs speciālistu loks – no virusologiem un epidemiologiem līdz Amazones iedzimto cilšu pētniekiem un sociologiem. Es tik daudz visu laiku mācos,  ka galva kūp! Ne tikvien mans mazais kabinets, bet viss ēdamistabas galds ir noklāts ar dokumentu kaudzēm. Kur nu vēl ievadi grāmatām, recenzijas, ieteikumi valsts apbalvojumiem vai stipendijām... Mierīgas vecumdienas man nav, bet interesantas gan.

 

… un vēl intervijas – šodien dienvidū mūsējā, vakarā – Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Kā atgūstat garīgos un fiziskos spēkus pēc tādas intelektuālās slodzes? Un vēl arī gluži praktisks jautājums – ko lasāt šai sarežģītajā laikā?

 

Tā kā lielu daļu dienas esmu pavadījusi,  lasot vai rakstot, tad parasti pauzēs vai pirms gulētiešanas piekopju arī citas lietas, kas ļauj atslēgties. Piemēram, krāsoju mandalas vai izmantoju tās krāsojamās programmas, kas atrodamas tīmeklī. Rēgulāri uzspēlēju ķīniešu spēli Mah Jong vai klausos YouTube lekcijas par psīcholoģijas, filozofijas vai vēstures temām, par savu iemīļoto temu – augu un puķu audzēšanu, vai noskatos manis apbrīnotus arģentīniešu milongas un tango dejotājus. Protams, priecājos par puķēm, kas šai drūmi tumšajā gada laikā manā mājā uzziedējušas.

 

Par lasīšanu. Esmu sev izvirzījusi vienu uzdevumu – pārskatīt un atdot to savas bibliotēkas daļu, kas ir t. s. izklaides literātūra. Tāpēc, ka tā, pirmkārt, drīz pēc izlasīšanas aizmirstas un, otrkārt, aizņem vietu. Tomēr dažus romānus pārlasīšu, tad likšu kastēs un došu prom, cerams – kādai publiskai bibliotēkai. Blakus tam esmu nolēmusi arī turpināt jaunībā aizsākto „projektu” – izlasīt pēc iespējas vairāk pasaules literātūras klasiķu darbus. Šogad iznāca pievērsties 19. gadsimta romāniem,  un šobrīd esmu nonākusi pie Balzaka. Savulaik Francijā biju iegādājusies viņa kopotos rakstus oriģinālā, brīnišķīgos ādas sējumos, bet ne tuvu neesmu visu to izlasījusi. Tā gan nav „vieglā”, izklaides literātūra, drīzāk to pieskaitu „smagajai” klasikai, kā stila, tā satura ziņā.

 

Vēl viens lasītāju jautājums – kādu padomu jūs dotu savam pēctecim Valsts prezidenta amatā, premjērministram un Saeimas priekšsēdei, ja, protams, jums to lūgtu?

 

Ik pa laikam sanāk aprunāties ar valsts pirmajām amatpersonām, parasti neformālā un draudzīgā gaisotnē. Padomu? Šīs augstākās amatpersonas taču ir daudz labāk informētas par mani attiecībā uz situāciju valstī, un tas būtu gluži nepieklājīgi, ja sāktu dot padomus... Es nekādā gadījumā negribētu izlikties gudrāka par viņiem, taču katrā laikā esmu gatava sarunai un sava viedokļa izteikšanai.

 

Kas jūs sarūgtina šolaiku valdības darbā?

 

Nav nekā tāda, par ko būtu īpaši „jāsarūgtinās”, gluži otrādi – mēs varam būt laimīgi, ka Latvijā ir tā, kā ir! ASV, jā, tur ir demokratijas krize, pat katastrofa, kāda mums Latvijā nedraud, un tas ir daudz. Mūsu kaimiņiem Baltkrievijā neiet viegli, pasaulē notiek visvisādas šausmu lietas… Labāk atcerēsimies katru dienu būt pateicīgi savam liktenim!

 

Abas Latvijas valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents un Ministru prezidents nāk no trimdas aprindām. Kādas cerības saistāt ar jauno trimdu jeb diasporu?

 

Tā ir ļoti dažāda, jo ļoti dažādi ir iemesli, kāpēc latvieši atkal ir devušies prom no savas valsts. Man ir sanācis bieži par to runāt Latvijas vēstniecībās ārvalstīs, kur painteresējos par to, cik aktīva tajās ir latviešu kopiena. Tā ir dažāda – aktīvāka un ne tik aktīva. Joprojām ar prieku atceros Vācijas latviešu sarīkotos svētkus Eslingenā 2017. gadā, biju to Goda patronese, un piedalījāmies abi ar savu dzīvesbiedru Imantu Freibergu. Esmu sapratusi, ka diasporai pati degošākā ir vajadzība - kā, atgriežoties Latvijā, iekļauties tās vidē, un ne jau pašiem, bet galvenokārt bērniem. Pilnīgi konkrēti – Izglītības ministrijai ir jāpievērš uzmanība, jānodrošina, lai remigrantu bērniem nebūtu grūti iekļauties Latvijas izglītības vidē, lai viņiem netiktu šī iekļaušanās padarīta sarežģīta sakarā ar viņu latviešu valodas zināšanu līmeni. Īstenībā taču viņi ienāk sev svešā vidē. To zinu no savas personiskās pieredzes, cik grūti bērnam ir mainīt skolu, pielāgoties.

 

Ko pati uzskatāt par savu nozīmīgāko veikumu Latvijas labā savas prezidentūras laikā? Kas palika iecerēts, bet nepaveikts?

 

Uz šo jautājumu varētu atbildēt ar grūti tulkojamo frazi, ko man teicis tā laika ASV prezidents: “You made Latvia punch above its weight” (´Jūs padarījāt Latviju svarīgāku un atpazīstamāku,  nekā tas pēc tās lieluma un svara būtu sagaidāms).” 

 

Kas iecerēts? Valsts prezidentam parlamentārā republikā nav iespējams izveidot savas personīgās prioritātes un programmu, kā tas mēdz būt tādās prezidentālās republikās kā ASV. Ir jāsaprot konteksts, ir jārēķinās tiklab ar Satversmi, kā ar to polītisko spēku izvietojumu, kāds tas ir Saeimā. Tas, ko var iecerēt un sasniegt, nav atkarīgs tikai no Valsts prezidenta vien, lai cik liels sapņotājs viņš būtu. Ieceru īstenošana īstenībā ir izpildvaras un tautas rokās. Tas, ko gan Valsts prezidents var, – norādīt uz nepilnībām, no vienas puses, iedvesmot, mudināt, ierosināt, no otras! Un, protams, izmantot visas tās varas sviras,  ko Satversme prezidentam atvēl…

 

Par laimi, par valstiski svarīgākajām prioritātēm man, stājoties amatā, jau ne mazāko šaubu nebija. Latvijai bija jānostiprina sava neatkarība polītiski un ekonomiski, jānostiprina demokratija, jāuzlabo valsts pārvalde, jāgādā par ekonomisko izaugsmi, par augošu iedzīvotāju labklājību un krietni vien jāuzlabo savs starptautiskais tēls. Tik vien! Gluži konkrēti – bija jāgādā, lai Latvija nekļūtu par vienīgo no Baltijas valstīm kas paliktu ārpus NATO “drošības lietussarga” un dalības ES, jo par tādu variantu tika runāts gan starptautiski, gan pašā Latvijā. Es darīju visu, lai mūsu galvenās prioritātes tiktu sasniegtas, un man šķiet, ka varu būt apmierināta ar rezultātu vēstures priekšā.

 

Jautājums no Okupācijas mūzeja biedrības biedra – savulaik jūs uzskatījāt, ka nams Strēlnieku laukumā, kas celts par godu Ļeņina simtgadei, ir nojaucams, un Okupācijas mūzejs jāiekārto Teteru namā, Stabu ielas Stūŗa mājā...

 

Kas tas tāds – Teteru nams?! Es nezinu šo vārdu! Es pazīstu tikai čekas namu, Stūŗa māju, kuŗā es, savulaik filmējoties, spilgti izjutu tās negātīvās vibrācijas, no kuŗām man gluži fiziski kļuva slikti. Visas šī nama sienas, nemaz nerunājot par pagrabiem, ir pievilkušās ar šausmām... Nezinu, kas šai namā varētu uzturēties! Neatceros arī,  ka būtu iesaistījusies polemikās par iespējamām citām vietām Okupācijas mūzejam nekā tā, kur tas atrodas. Vienīgais,  par ko esmu izteikusies,  ir ieteikums iepazīties ar lietuviešu pieredzi, jo bijušajā čekas namā Viļņas centrā ir iekārtota efektīga un ļoti apmeklēta ekspozīcija, ja nemaldos, tieši specifiski par čekas darbību.

 

Par melno namu Strēlnieku laukumā – turpinu uzskatīt, ka tas ir vizuāli nepievilcīgs, un Vecrīgas fonā, atjaunotajam Melngalvju namam blakus, tas man rada tādu pašu estētisko iespaidu,  it kā uz viena šķīvja būtu uzlikti skābi kāposti un putukrējums...Taču ļoti labi saprotu,  ka izvietojums pašā centrā ir ļoti svarīgs, lai Okupācijas mūzejs – tagad jau ar architekta Birkerta balto piebūvi – būtu pēc iespējas vieglāk pieejams un pamanāms ārvalstu tūristiem un pašiem latviešiem arī.

 

Visbeidzot – mūsu lasītāji gaida jūsu spēka vārdus šai laikā, atminoties, ko jūs savulaik teicāt no Mežaparka estrādes – „Mēs esam stipri, mēs esam vareni!”

 

Todien Mežaparkā teicu: „Mēs esam stipri, diženi un vareni”, ar to atgādinot,  ka bez ticības saviem spēkiem un savai vērtībai tautai neko nav iespējams sasniegt. Tagad varbūt uzsvērtu: „Jūs esat stipri un vareni!” Jo – neviens maģiskais palīgs jau jums neiedos to spēka dziru, kā tas ir pasakās, kā vien jūs katrs pats sev. Novēlu katram atklāt un izjust šo spēku sevī un smelties no tā, jo tas mūsos katrā ir iekšā! Tajos brīžos,  kad dzīve šķiet kļuvusi par daudz smaga un grūta, aicinu arī atcerēties mūsu tautas vēl ne tik seno vēsturi, kad mūsu vecākiem un vecvecākiem bija jāpārdzīvo neciešamas sāpes, zaudējumi un grūtības. Viņi to spēja, ja tik vien netika vardarbīgi pakļauti iznīcībai. Paļāvību pašam uz sevi, paļāvību uz Visaugstāko – smelties Visuma spēku, kas ikkatram no mums ir pieejams – to novēlu jums visiem!