Par tiesiskuma un demokratijas izpratni
Latvijas Satversmes tiesas priekšsēde, Prof., Ph.D Ineta Ziemele intervijā Sallijai Benfeldei    16.04.2019

 

 

Satversmes tiesas spriedums par to, ka vairāki Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma panti ir neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam, raisīja neizpratni. Vienkāršāk sakot, valsts un pašvaldību iestāžu mājaslapās vairs nedrīkst publicēt darbinieku vārdus un uzvārdus un viņu atalgojumu. Minētajā Satversmes pantā rakstīts: „ Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību,” bet daudzi vaicāja, vai tiešām nodokļu maksātāji nedrīkst zināt, kā tiek tērēta viņu nodokļu nauda. 

 

Pēdējās nedēļās savukārt aizvien biežāk sabiedrībā notiek diskusijas par to, kādam jābūt izcilam Valsts prezidentam un vai Satversme nosaka šos kritērijus. Uz sarunu par šiem jautājumiem aicinājām Satversmes tiesas priekšsēdi, juridisko zinātņu doktori, profesori Inetu Ziemeli.

 

Kādēļ Satversmes tiesa sprieda, ka likuma panti par valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku atalgojumu, kas paredz, ka tiek publicēti uzvārdi un algas likme, neatbilst Satversmei? Vai tiešām nodokļu maksātāji nedrīkst zināt, kā tiek tērēta viņu samaksātā nauda?

 

Nodokļu maksātāji pilnīgi noteikti drīkst zināt, kur un kā valsts izlieto nodokļos iekasētos līdzekļus. Šis princips Latvijā nav pazudis, nav izdzēsts, tas darbojas un turpina darboties arī šobrīd, līdz Saeima atkal varētu atgriezties pie jautājuma, kā nodokļu maksātāji uzzina par budžeta līdzekļu izlietojumu. Valsts amatpersonas turpina deklarēt savus ienākumus, un līdz marta beigām amatpersonu deklarācijas bija jāiesniedz, tās ir publiski pieejamas. Šajā jautājumā nekas nemainās.

 

Kas mainās?

 

Mainās attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas strādā valsts un pašvaldību institūcijās, bet nav valsts amatpersonas – piemēram, šoferi, apkopējas. Satversmes tiesā, piemēram, strādā arī sekretāres, tiesnešu palīgi, tiesas padomnieki – līdz pat šoferim un apkopējai. Apstrīdētais regulējums prasīja, lai katru mēnesi tiktu publicēti visi vārdi un uzvārdi, arī tie, kuŗi nav amatpersonas, un viņu atalgojums. Satversmes tiesā atalgojuma jautājumā nekas nemainās, nav nekādu piemaksu, kā mēdz būt citās institūcijās, tādēļ cipari arī īpaši nemainās – ja nu vienīgi piedzimst bērniņš vai kaut kas notiek ģimenē vai saistībā ar veselību, un tās ir ļoti privātas lietas. Lūk, aplūkojot publicētos sarakstus, varēja secināt par šīm privātajām lietām – bērniņa piedzimšanu, veselību un situāciju ģimenē.

 

Ja runājam par likuma normām, kas tika atceltas, Satversmes tiesa nevērtēja, vai tās ir labas vai sliktas, bet tiesa atbilstoši savai „trīs soļu” pieejai, kuŗu tā piemēro katrā lietā, šajā gadījumā nācās apstāties pie pirmā soļa.

 

Ko tas nozīmē?

 

Tika skatīts, kādā kārtībā šis regulējums tika pieņemts 2017. gada beigās. Mums nācās konstatēt, ka ir pārkāpts labas likumdošanas princips, kas ir ārkārtīgi svarīgs demokratiskā, tiesiskā valstī. Laba likumdošana garantē, ka nebūs vismaz lielu tiesu procedūru, ka nebūs jāiztērē valsts līdzekļi pēc tam, kad tiesās tiks pieņemti spriedumi. Mēs skatījāmies, kādā veidā Saeimā tika pieņemts apstrīdētais regulējums un secinājām, ka sākotnēji tas tika plānots kā grozījums Valsts pārvaldes iekārtas likumā, ko Valsts prezidents atgrieza atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Tādēļ viens deputāts izdomāja, ka šo pašu regulējumu, varētu ielikt likumā par valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku atlīdzību. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums gāja kopā ar budžeta paketi un tā apstiprināšanu.

 

Saeimas Budžeta un finanču komisija norādīja, ka šis konkrētais grozījums nav saistīts ar budžeta apstiprināšanu – kā zināms, budžetu apstiprina paātrināti, divos lasījumos. Budžetu pavadošie likumi ir cieši saistīti ar budžetu, atstāj uz to konkrētu ietekmi. Šis nebija tas grozījums, kas ietekmē budžetu, tā ieņēmumus vai izdevumus. Budžeta otrajā lasījumā deputāts debatēs paziņoja, ka šis grozījums ir jāpieņem kopā ar budžetu. Nākamais, kam mēs pievērsām uzmanību, vai šajā sēdē ir apspriests, kādā veidā šie grozījumi varētu iejaukties cilvēka pamattiesībās – no vienas puses, piemēram, kā tas ietekmē privātumu un, no otras puses, vārda brīvību un sabiedrības intereses saņemt informāciju. Lai pieņemtu labas likumdošanas interesēs pamatotu regulējumu, Saeimai par šiem jautājumiem vajadzēja būt zināmai skaidrībai, kam par labu vai sliktu Saeima grib lemt. Šādas diskusijas nebija. Satversmes tiesa vairākas reizes savos spriedumos, ne tikai šajā, ir teikusi, ka demokratiskā valstī, kad saduras vairākas tiesības, ir īpaši svarīgi, ka likumdevējs to apzinās un apzināti pieņem konkrētu lēmumu. 

 

Tātad šajos grozījumos, kas tika atcelti, sadūrās privātpersonas tiesības uz privātumu un sabiedrības tiesības zināt budžeta līdzekļu izmantošanu?

 

Jā, un šajos grozījumos bija jautājums arī par Datu aizsardzības regulu. Eiropa savā tiesiskajā kultūrtelpā ir pateikusi, ka dati ir jāaizsargā. Mūsu kultūrtelpā datu privātums arī ir vērtība, jo Satversmes ievadā ir ierakstīts, ka Latvija veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokratisku attīstību. Protams, mūsu nodokļu maksātājs grib zināt, kā tiek izlietoti budžeta līdzekļi un algas pat nav lielākie tēriņi, ir arī citi izdevumi. Amatpersonu privātums ir ierobežots, bet ir arī citi, piemēram, jau minētā apkopēja. Varbūt viņa jūtas aizskarta, ka visi zina, cik maza ir viņas alga. Tātad šos likuma grozījumus, kas skar privātumu, sabiedrības tiesības uz informāciju un datu regulu, vajadzēja izdiskutēt. 

 

Vai tas nozīmē, ka Saeimā vēlreiz var iesniegt tādus grozījumus un tos var pieņemt, ja viss tiek atbilstoši izdiskutēts? Tātad varētu atkal būt tā, ka ir saraksti ar darbinieku uzvārdiem un atalgojumu?

 

Saraksti par atalgojumu ir visu laiku – piemēram, divi šoferi, atalgojuma summa, apkopēja, administrātore ar norādi par atalgojuma lielumu.

 

Diemžēl nereti notiek veikla mānīšanās – uzraksta, ka strādā trīs apkopējas, un kopējo atalgojuma summu, bet patiesībā strādā tikai divas ar mazu algu, bet ir vēl kāda nezināma persona, kuŗa patiesībā nestrādā, bet algu, turklāt lielāku, saņem. Vai arī rakstīts – apkopēja un atalgojums no tādas līdz tādai summai. Tikko parādās vārds un uzvārds, ir iespējams uzzināt un arī pārbaudīt, cik cilvēku patiesībā strādā un vai par vienu un to pašu darbu tiek maksāts vienādi.

 

Sarakstos parasti ir uzrakstīts, cik cilvēku strādā konkrētajā amatā. Pēc likuma ir tā, ka jānosauc, cik darbinieku ir konkrētajā amata kategorijā. Varētu būt tā, ka cilvēkam ar mazāku pieredzi arī atalgojums ir mazāks. Tomēr katrai personai atalgojums ir jānorāda atsevišķi, nevis kopējā summa. Mani pārsteidza, ka mēdz norādīt atalgojumu „no – līdz” vai vidējo atalgojumu. 

 

Tātad Saeimai tā īsti nav vajadzības vēlreiz iesniegt grozījumus, kas paredz sarakstos minēt arī vārdus un uzvārdus?

 

Tas ir jautājums par to, cik korekti tiek ievērota esošā likuma norma, budžeta līdzekļu izmantojumu arī tagad ir iespējams kontrolēt. Ir bijis tā, ka žurnālistiem liedz pieeju informācijai par kādu konkrēto darbinieku, lai gan tāda informācija ir pieejama, kaut gan netiek publiskota sarakstos. Atbilstoši informācijas atklātības likumam žurnālistam, ja viņš gatavo materiālu par konkrēto personu, pilnīgi noteikti ir tiesības iegūt informāciju. Ja runājam par sabiedriskās tiesiskās kopējās kultūras veidošanu, tad žurnālistiem tajā ir liela nozīme, jo viņi raksta ne jau tikai savas intereses dēļ, bet palīdz veidot šo tiesisko kultūru. Tādēļ viņiem ir svarīgi zināt ne tikai summas, bet arī vārdus un uzvārdus. Tie ir arī ētikas jautājumi. Ziemeļvalstīs, piemēram, būtu problemātiski kāda dienesta vai institūcijas vadītājam pie sevis nodarbināt savas ģimenes locekļus. Manuprāt, konkrētos gadījumos žurnālistam ir svarīgi uzzināt arī vārdus vai uzvārdus. Tas ir demokratiskās ētikas jautājums, mēs bieži vien tik tālu vēl neesam aizdomājušies. Valsts vai pašvaldības iestāde nav privātais ģimenes uzņēmums. 

 

Ja runājam par vēlreizēju grozījumu pieņemšanu Saeimā šajā jautājumā, tad Satversmes tiesas uzdevums ir ļoti detalizēts. Šajā lietā mēs izskatījām arī Valsts prezidenta un Saeimas savstarpējo komūnikāciju – kā institūcijas bija sadzirdējušas un sapratušas cita citu. Ja prezidents ir atgriezis viena likuma grozījumus ar būtiskiem iebildumiem, bet tie tiek ielikti pavisam citā likumā un pieņemti, bīdot pavisam pa citām „durvīm”, tad kā tas izskatās!? Tas ir arī savstarpējās cieņas un tiesiskās ētikas jautājums. Mums notikušais izskatījās pavisam dīvaini. Satversmes tiesa lielāko tiesu dod laiku, līdz kuŗam spriedumam jāstājas spēkā, jo mēs cieņpilni izturamies pret likumdevēju, mēs saprotam, ka ir vajadzīgs laiks, lai labotu kļūdas un pieņemtu Satversmei atbilstošus likumus.

 

Vai Skandināvijā saistībā ar atalgojumu ir pieejami arī personu vārdi un uzvārdi?

 

Tas ir saistīts ar to, kam ir pienākums iesniegt ienākumu deklarācijas. Tur tāds pienākums ir ikvienam, tādēļ brīdī, kad deklarācija tiek iesniegta, tā ir pieejama visiem neatkarīgi no tā, vai esi augstskolas mācību spēks, medmāsa vai šoferis. Zviedrijā vispār jebkuri dokumenti ir publiski pieejami. Tas nenozīmē, ka visa informācija tiek izkārta ielās, bet viņiem jau ļoti sen darbojas informācijas atklātības likums, tādēļ jebkurš var ieiet universitātē vai aptiekā un palūgt konkrētā cilvēka darba lapu, kam jābūt pieejamai. Informācijas caurspīdīgums un atklātība ir noteikta ar likumu un pieņemta sabiedrībā.

 

Jau kādu laiku sabiedrībā raisās diskusijas par to, kādam jābūt Valsts prezidentam. Ko Satversmes izpratnē nozīmē „izcils Valsts prezidents”?

 

Latvijā Valsts prezidenta pamatfunkcija ir valsts vienotības prezentēšana. Parlamentārā valstī Prezidentam ir jāpārstāv neitrāla vara. Lai gan tas ir polītisks amats, tas tomēr nav polītiski partijisks. Ja šādi raugās, tad Prezidents sniedz viedokli par sabiedrības interesēm, un tas nozīmē, ka Prezidentam ir jāprot pacelties pāri savām polītiskajām simpātijām. Lai gan Prezidents ir iesaistīts gan likumdevēja, gan izpildvaras, gan tiesu varas īstenošanā, viņš nav galvenais varas īstenotājs. Latvijā Prezidenta galvenā funkcija ir dot impulsus rīcībai un uzlabot lēmumu kvalitāti. 

 

Lai sabiedrībai veidotos uzticība šim konstitucionālajam orgānam, Prezidenta izraudzīšanās procesam ir jābūt caurskatāmam un saprotamam. Mūsu sabiedrība ne pārāk uzticas polītiķiem un uz tiem raugās ar aizdomām, tādēļ Prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās procesam jābūt īpaši caurskatāmam un saprotamam. Izvirzītajiem kritērijiem jābūt ļoti skaidriem un tiem jāatbilst Satversmē noteiktajām valsts prezidenta funkcijām. Atbilstoši šīm funkcijām tad ir arī jāmeklē kandidāts. Valsts prezidentam ir jānominē valdības vadītājs, jāsaskaņo ārlietu un aizsardzības ministru kandidāti. Tas nozīmē, ka ministram jābūt izpratnei par valdības veidošanas procesiem. Valsts prezidents pieņem arī tiesnešu zvērestu, starptautiski reprezentē valsti, viņš ir Bruņoto spēku augstākais vadonis, vada Nacionālo drošības padomi un kaŗa laikā atņem un piešķir pakāpes un pilnvaras. Starptautiski reprezentēt valsti šodien nav vienkārši, ir jābūt spēcīgai personībai. Prezidentam ir arī tiesības atlaist Saeimu krizes situācijā. Svarīgi ir tas, ka Valsts prezidentam ir ievērojama likumdošanas funkcija. Valsts prezidentam ir jābūt kopainai par visiem šiem jautājumiem, jāorientējas tajos. Būtu ļoti vērtīgi, ja tie, kuŗi šobrīd domā par sava kandidāta virzīšanu, kritērijus kandidātam izvirzītu, vadoties pēc tām funkcijām, kas Prezidentam jāveic. Domāju, ka tad skaidrības vairāk būtu arī sabiedrībai un kandidātu atbilstība būtu vieglāk vērtējama.