Par polītisko kultūru, reformām, vēlēšanām un Latvijas nākotni
Partijas Vienotība valdes priekšsēdis Andris Piebalgs intervijā Ligitai Kovtunai    31.01.2017

 

Kad pēc vairākiem gadiem, ko pavadījāt, strādājot visaugstākā līmeņa Eiropas komisāra amatā, atgriezāties Latvijā, bijāt par kaut ko ļoti patīkami, vai, gluži otrādi, nepatīkami pārsteigts? Vai polītiskā vide, raugoties no „Rietumu puses”, Latvijā ir briesmīga vai ļoti briesmīga?

 

Runājot par pārsteigumu – tādu nebija, jo visu laiku biju dzīvojis līdzi tam, kas Latvijā notiek un uzturējis aktīvus kontaktus. Turklāt – mana īstā mītnes zeme vienmēr ir bijusi Latvija, īstenībā citur Eiropā man bijusi tikai „gultasvieta”, īstās mājas man taču ir Latvijā. Kas mani iepriecināja?

 

Tas, ko pamanām tikai tad, ja ir iespēja salīdzināt, - salīdzinājumā ar daudzām citām zemēm, Latvija tomēr ir izveidojusies par skaistu un bagātu valsti. Kas apbēdināja? Ļoti daudz „necaurspīdīguma”, ko sapratu, aktīvi iesaistoties Latvijas polītikā. Un maz pozitīvu ambīciju, kas polītikā ir ļoti svarīgi. Polītiskajā kultūrā arī nav nekā briesmīga, pie varas ir koalīciju valdības, kuŗās ir savas „sarkanās līnijas”, proti, katra partija cenšas nosargāt savas pozīcijas, virza savas polītiskās programmas, kas īstenībā arī virza valsti uz priekšu. Tiklīdz viena partija izvirza kaut ko pozitīvu, cita to „apkaro”, bet galvenokārt nevis tāpēc, ka būtu pret, bet pēc principa – kāpēc jūs nevis mēs.

 

Vai tas attiecināms arī uz svarīgākajām reformām valstī, piemēram, uz veselības aprūpes reformu? Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā bija intervija ar veselības ministri Andu Čakšu, kuŗa teica – „ticu, ka man blakus būs Augusts Brigmanis, Māris Kučinskis”. Abi no ZZS. Kur būs Vienotība? Blakus vai pēc principa – kāpēc jūs?

 

Vispirms ministrei konkrēti jāformulē reformas pamatprincipi, līdz šim ir tikai ieceres. Jā, ir diskusija par slimnīcu tīkla pilnveidošanu, piesaistot Eiropas naudu, īstenībā – vairāk par būvniecību un remontiem. Mūsuprāt centrā jābūt pacientam. Vienotība ir gatava atbalstīt veselības reformu, kuŗas centrā ir cilvēks. Jo tas galu galā ir pavisam tieši saistīts ar tautsaimniecības attīstību – nevesels cilvēks nevar pilnvērtīgi strādāt, lai iekļautos valsts tautsaimniecības attīstībā.

 

Bet laiks rit, Latvijā cilvēki mirst no slimībām, ko iespējams izārstēt, jārīkojas steidzami.

 

Tai pašā laikā neviena partija nenāks klajā ar priekšlikumu šobrīd pacelt nodokļus. Vienīgais taisnīgais ceļš ir pievērsties cilvēkiem, palīdzēt tiem, kas paši to nevar, respektīvi, veselības aprūpes pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem šobrīd. Vēl vairāk – nedrīkst palikt pie tā, ka pacients griežas pie ārsta ar jau ielaistu slimību, tas, savukārt, sadārdzina turpmāko ārstēšanu. Nekavējoties ir jāreformē esošā sistēma attiecībā uz pacientu, nevis attiecībā uz infrastruktūru.

 

Kas cits to līdzēs izdarīt labāk, ja ne nozares speciālisti! Vai Vienotība, pieņemot savus polītiskos lēmumus, pieaicinās ekspertus – profesionāļus, vai jūsu vidū tādi jau ir?

 

Ir – ārsti Romualds Ražuks, Hosams Abu Meri un vēl daudzi citi. Viņi var palīdzēt atrast pareizo risinājumu, raugoties no „iekšpuses”- kā mediķi no sistēmas, kuŗā katastrofāli trūkst naudas. Partijas viedoklis kopumā ir vērsts uz pacientu. Ja tāds ir arī Andas Čakšas viedoklis, mēs sapratīsimies. Tālākā nākotnē jādomā arī par medicīnas apdrošināšanas sistēmu, kas varbūt nebūs pa prātam mediķu grupām, kuŗas saņem valsts financējumu, taču būs laba pacientiem. Tātad – pacienta interesēm jābūt galvenajām, pat ja tās savureiz nesakrīt ar nozares profesionāļu viedokli.

 

Par otru svarīgāko reformu – izglītības jomā, ko šobrīd, nonācis kārtējo reizi krustugunīs, īsteno Vienotības ministrs Kārlis Šadurskis? Pirmais solis – skolotāju algu reforma – nepārprotami tika veikts ar pārliecinošu polītisko atbalstu. Tostarp no ZZS pārstāvētā Ministru prezidenta puses.

 

Šis atbalsts bija vienīgais veids, kā reformas iesākt. Jo – principā visi polītiskie spēki piekrīt, ka reformas vajag, bet tiklīdz tiek piedāvāts konkrēts plāns, tie, kas ir pret, iznāk priekšplānā, kamēr atbalstītāji pieklust. Ja nav spēcīga atbalsta, nevienu reformu nevar īstenot. Protams, ne jau viss, ne jau katra detaļa izdodas perfekti. Taču jāsaprot pats galvenais – pārmaiņas ir nepieciešamas, jo vienīgais, kā Latvija un latvieši var pastāvēt, ir izglītota tauta. Turklāt ne jau nauda noteiks izglītības līmeni, bet kvalitāte. Iepriekšējā pieredze, kad tika meklēti kompromisi, vairs neiztur nekādus kvalitātes kritērijus. Un man ir gandarījums, ka ministrs Šadurskis kārtējo reizi iztur kritiku un iet uz priekšu. Tas, ko viņš varēja izdarīt labāk, - panākt vairāk atbalstītāju gan no polītiskajiem spēkiem, gan no profesionāļiem. Taču arī ar gandarījumu jāatzīst, ka tika panākts atbalsts no ZZS un Nacionālās apvienības. Svarīgs ir mērķis, ceļa izvēle ir ministra uzdevums un atbildība.

 

Pats bijāt izglītības ministrs vairāk nekā trīs gadus – no 1990. līdz 1993. gada beigām. Tad jau labi saprotat kolēģi un varat vērtēt, ko būtu darījis citādi.

 

Pasaule mainās milzīgā paātrinājumā, procesiem ir jāseko līdzi, jāizprot, jāpārzina. Varbūt kaut ko būtu darījis citādi, bet jāņem vērā, ka es izglītības sistēmā strādāju citā laikā, ministra amatā nonācu, būdams jauns cilvēks, Valmieras vidusskolas direktors. Ir daudz kas mainījies, taču nemainīgs ir izglītības kvalitātes kritērijs. Un polītisks atbalsts pozitīvām pārmaiņām. Skaidri redzu, kā Rīgā pie varas esošās opozīcijas partijas ar demagoģiskiem paņēmieniem mēģina bremzēt izglītības reformas.

 

Jums tika piedāvāts arī startēt vēlēšanās uz Rīgas galvas amatu. Kāpēc atteicāties?

 

Pirmkārt, esmu valmierietis, nevis rīdzinieks, nebūtu godīgi īsi pirms vēlēšanām deklarēties Rīgā un startēt šajās vēlēšanā. Otrkārt – esmu pārliecināts, ka polītikā arī jānotiek paaudžu nomaiņai un jādod vieta jaunajiem. Vienotībai ir, manuprāt, izcils Rīgas galvas amata kandidāts Vilnis Ķirsis – izglītots, spējīgs jauns cilvēks ar pozitīvām polītiskajām ambīcijām, un tas ir ļoti svarīgi. Viņam ir skaidra un konkrēta programma, ko piedāvāt rīdziniekiem, un viņš ir nobriedis polītiķis, neraugoties uz savu jaunību, cilvēks, kuŗš mācās, pilnveidojas. Ir Saeimas deputāts, turklāt arī zemessargs – viens no diviem Saeimas deputātiem. Tādiem cilvēkiem ir jādod iespēja.

 

Pašvaldību vēlēšanas ir pirmais un ļoti nozīmīgais solis pretī nacionālajām jeb Saeimas vēlēšanām 2018. gadā. No tā, cik pārliecinoši partijas sevi pierādīs šovasar, lielā mērā būs atkarīgas šo nacionālo vēlēšanu rezultāts.

 

Cik spēcīga ir jūsu partija reģionos?

 

Pašvaldību vēlēšanās Vienotības mērķis ir visā Latvijā parādīt sevi vismaz tikpat labi kā vēlēšanās pirms četriem gadiem, kā arī sagatavot solīdu piedāvājumu lielajās pilsētās, piemēram, Liepājā. Kopumā reģionos pašvaldību vēlēšanās ir mazāk „polītiskās pieskaņas” ‒ cilvēki vairāk izvēlas balsot par personībām, kas sevi apliecinājušas un ieguvušas autoritāti. Laukos tiešām mazāk interesē, no kuŗas partijas cilvēks nāk, turklāt te ir spēcīgas reģionālās partijas. 

 

Nav noslēpums, ka Vienotību novājinājušas iekšējās problēmas. Kā ir tagad? 

 

Ir norimuši iekšējie strīdi, kam bija personisks raksturs, bet „brūces dzīst lēnām”, īpaši polītikā. Esam sapratuši, ka personiskas nesaskaņas nevaram atļauties. Priecē, ka Vienotības frakcija Saeimā joprojām ir patiešām vienota.

 

Jums ir arī atbalsta grupas ārzemēs. 

 

Un tas ir nozīmīgs atbalsts. Šajās grupās darbojas mūsu domubiedri ārzemēs mītošo tautiešu vidū, kas palīdz skaidrot Vienotības nostāju, idejas, rīcību katrā konkrētā situācijā.

 

Kā veicas ar jaunu biedru piesaistīšanu? 

 

Aizvadītā gada laikā klāt nākuši 35 jauni biedri. Protams, vairs nevaram cerēt uz to, kā bija Jaunā laika „iesaukumā”, kad jauni cilvēki, pat patosa pārņemti, ienāca polītikā ar apņemšanos mainīt uz labu. Šobrīd jauno biedru skaits nav liels, taču tie arvien ir cilvēki ar jaunām idejām, cilvēki no uzņēmēju aprindām, ar starptautisku pieredzi. Daži no jaunajiem biedriem startēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

 

Tai pašā laikā rodas jaunas partijas, kas taču atrod domubiedrus...

 

Ļoti ceru, ka, tuvojoties vēlēšanām, notiks polītisko spēku apvienošanās. Un, protams, ceru, ka Vienotība būs pietiekami spēcīga, lai ieinteresētu tai piesaistīties jaunus spēkus. Tāpat esmu pie pārliecības, ka kļūdās tie, kas domā izveidot jaunu partiju uz Vienotības drupām. Mēs taču saprotam, ka, sašķeļoties mazās partijās, zaudējam spēkus. Vēl vairāk ‒ riskējam ar savu neatkarību. 

 

Kāda ir Vienotības pozicija attiecībā uz Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas biroja (KNAB) vadību, kas, kā skaidri pierādījies, izšķiež spēkus un valsts līdzekļus iekšēju kašķu dēļ jeb, kā tautā saka, visu tvaiku izlaiž svilpē. 

 

Pavisam konkrēti ‒ vēlos, lai jaunā KNAB vadītāja kandidātu nosauc Valsts prezidents. Līdzīgi kā ASV prezidents nosauc jeb nozīmē savas valdības pārstāvjus. KNAB ir jābūt stipram un neatkarīgam, ja turklāt skaidri zinām, ka korupcija ir mūsu valsts problēma. Pavisam vienkāršs piemērs ‒ tas taču ir neticami, ka valsts amatpersona (!) atļaujas savam radiniekam „aizdot” 200 tūkstošus eiro, ko redzam viņu deklarācijās! Ir nepieciešamas dziļas sistēmiskas izmaiņas, kas izslēdz korupcijas riskus gan privāti, gan jomās, kas saistās ar valsts pasūtinājumiem un dotācijām. Skandinavijas valstīs, piemēram, tas ir izdevies. 

 

Kādi motīvi jūs, gana iztikušu cilvēku labākajos gados, mudināja uzņemties tik „nepateicīgu” amatu tik sarežģītā laikā?

 

Mīlu savu valsti! Un ar sevišķu gandarījumu atceros divus nozīmīgus balsojumus, kad mana tauta izdarīja pārliecinošu un pareizu izvēli, ‒ Valodas referendums un balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Nekad nebeigšu būt ieinteresēts Latvijas polītikā, vēl vairāk ‒ mudināšu, lai cilvēki iesaistās, neklusē, balsīm jābūt vairāk dzirdamām. Galvenais ‒ esmu laimīgs, ka atkal esmu mājās, kur arī pavadīšu savu dzīvi. Man nav pat domas doties kaut kur citur.