Laiks parādīs, vai viens “trijkāju ķeblītis” ir labāks par otru
Latvijas Universitātes profesors, polītisko procesu pētnieks Jānis Ikstens intervijā Sallijai Benfeldei    19.09.2023

 

 

 

Saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu, profesoru Jāni Ikstenu notiek dažas stundas pirms Saeimas balsojuma par Jaunās Vienotības (JV) polītiķes Evikas Siliņas izveidoto valdību. Nav pamata domāt, ka valdība netiks apstiprināta.  Ir arī skaidrs, ka diskusijas par to, vai Siliņas vadītā valdība ir labāka vai sliktāka par Kariņa vadīto jeb, kā ironiski mēdz dēvēt gan Kariņa, gan Siliņas no trīs partijām veidoto valdību, – kurš “trijkāju ķeblītis” ir labāks –  tik drīz nerimsies. Vakarā pēc sarunas ar profesoru Ikstenu valdība tiek apstiprināta ar 53 balsīm, un tas ir par vienu balsi mazāk, nekā tagad jau bijušajai valdībai.

 

Kā vērtējat Evikas Siliņas izveido valdību?

Tā ir ideoloģiski raibāka un daudzveidīgāka, idejiskās atšķirības ir lielākas nekā iepriekšējā valdībā. Iemesls tam ir ievērojami atšķirīgās partijas kā sociāli ekonomiskajā, tā identitātes blokā. Andris Šuvajevs no Progresīvajiem jau publiski ir teicis, ka šī ir pirmā kreisi centriskā valdība. Progresīvie tagad piedalās valdībā, šī partija ir  kreisā polītiskā organizācija. 

 

Jēdziens kreiss Latvijā ir kā bubulis, tas tiek saistīts ar krieviem un Krieviju, pat neiedziļinoties, ko īsti nozīmē “kreiss”, “sociāldemokrātisks”. Ļoti uztrauc arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) valdībā, jo tur vienā no savienības partijām līderis ir Aivars Lembergs, kurš joprojām tiek uzskatīts par ZZS neformālo līderi. Turklāt nav skaidrs, kā vispār var definēt ZZS ideoloģiju?

Šobrīd “zaļo” tur vairs nav, bet ir LSDSP, kas palīdz noturēt partiju apvienību, virzošais un vadošais spēks ir Zemnieku savienība, kas ir viena kārtīga agrārā partija, kas tiešām uzsver lauku iedzīvotāju un lauksaimnieku intereses un vajadzības. Manuprāt, viņi ir salīdzinoši skaidri un prognozējami.

 

LSDSP taču arī nav labēja, bet kreisa partija, bet to neviens it kā nepamana.

Jā, bet viņiem ir divi deputāti no sešpadsmit, un domāju, ka viņi nav tie, kuŗi drāmatiski ietekmē frakcijas lēmumus.

 

Lielais bieds, kā jau minēju, ir Aivars Lembergs, un diskusijas ir par to, vai viņa ietekme ir mazinājusies. Viens no argumentiem, ka tik lielas ietekmes vairs nav, ir tas, ka polītikā ir ienākuši daudzi, kuŗu agrāk tur nebija un kam Lembergs neko nav maksājis, tāpēc nevar viņus šantažēt. Kāda jūsuprāt ir situācija?

Ja skatāmies trīsdesmit gadu laikā, tad Lemberga ietekme šobrīd ir mazāka, nekā tā bija pirms gadiem divdesmit. ZZS ir bijusi ārpus nacionālā līmeņa polītikas piecus gadus, Lembergam ir notiesājošs spriedums pirmajā instancē, ZZS ir sašķēlusies, jo zaļā partija aizgāja, darbu turpina tiesībsargājošās iestādes. Ar vārdu sakot, ir virkne apsvērumu, kas man liek domāt, ka ietekme ir mazinājusies. Nevaru šobrīd ar aptiekāra precīzitāti pateikt, cik liela ir šī ietekme, jo tad patiešām jābūt ļoti dziļi iekšā partijas iekšējo lēmumu pieņemšanas procesā. Es varu vienīgi paļauties uz to, ko viens vai otrs polītiķis ir paudis publiski. Stāsti ir dažādi. Bijušais premjers Māris Kučinskis (2016 – 2019 – aut.), kuŗš tagad vairs nav ZZS, apgalvo, ka ietekme bija ļoti liela arī tajā laikā, kad viņš bija premjērs no ZZS. Citi polītiķi, kuŗi joprojām ir ZZS, saka, ka tā nav, ka Lembergs ir tikai viens no polītiķiem, ka viņš ir ļoti attālināts no varas un tamlīdzīgi. Nešķiet man, ka tas viss ir tik romantiski un vienkārši, kā to mēģina iztēlot dažs labs pašreizējais ZZS polītiķis. Jā, ietekme ir samazinājusies, bet tajā pašā laikā teikt, ka Lemberga ietekmes tur nav, ir pilnīgi neprātīgi – vēl jo vairāk tādēļ, ka Evika Siliņa ir pateikusi daudz vairāk, nekā gribējusi, sakot, ka ir ministrijas, kas ZZS netiek piedāvātas tieši Lemberga dēļ. Viņai taču paspruka tāda freidiska pārteikšanās (smejas), sakot, ka ZZS nevar piedāvāt ministrijas, kas saistītas ar drošību un tiesiskumu. Es to uztveru kā vistiešāko norādi: cilvēki, kuŗi ir dziļi iekšā polītiskajā procesā, tomēr atzīst Lemberga ietekmi. 

 

Kādi, jūsuprāt, ir patiesie iemesli, kādēļ iepriekšējā valdība nevarēja strādāt kopā un nācās veidot jaunu?

Tas ir dziļākas un nopietnākas analīzes vērts jautājums. Šķiet, tur bija divas problēmas. Viena bija premjēra Krišjāņa Kariņa  personība. Manuprāt, viņš nav piemērots premjēra amatam, viņam, pēc manām domām, nav nepieciešamo līdeŗa iezīmju. Otra problēma, kas varbūt saistās ar pirmo, proti, Jaunā Vienotība piekrita ZZS piedāvājumam ievēlēt JV pārstāvi Valsts prezidenta amatā apmaiņā pret ZZS valdībā. Izskatās, ka notikumu secība ir bijusi tieši tāda: piedāvājums ievēlēt un tad kā atalgojums dalība valdībā.

 

Sākumā taču Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība bija gatavas balsot par toreizējo Valsts prezidentu, bet tad Egils Levits atsauca savu kandidatūru, jo Apvienotais saraksts paziņoja, ka balsos tikai par savu kandidātu Uldi Pīlēnu. Savukārt Nacionālā apvienība pateica, ka nebalsos par Pīlēnu un nepiedalīsies. Vai Jaunā Vienotība varēja rīkoties citādi?

Jā, varēja gan! Jaunajai Vienotībai arī vajadzēja nebalsot par Pīlēnu vai balsot pret viņu, un Pīlēns nebūtu ievēlēts. Tad sekotu vēlēšanu otrais aplis, kuŗā koalīcijas partijas gan jau būtu vienojušās par vienu savu kandidātu, un tas vairs nebūtu Pīlēns, jo izkritis pirmajā aplī.   

 

Ja tas ir tā, tad acīmredzot ir pamats bažām, ka ideoloģijai un programmām nav nozīmes, bet svarīgākās ir partiju intereses un vajadzības.

Domāju, ka programmām joprojām ir loma, vieta un nozīme, un to rāda arī Progresīvo un Nacionālās apvienības piemērs. Bet būtiski ir tas, ka ne visām polītiskajām organizācijām programma ir ļoti nozīmīga. Pārstāvniecības modeļi ir vairāki, un programmatiskais modelis ir tikai viens no tiem. Latvijā programmatisko partiju ir salīdzinošo maz, bet es noteikti negribu piekrist tam, ka programmai nav jēgas.

 

Kādi ir jūsu pieminētie partiju modeļi?

Latvijā ļoti spēcīgi izteikts ir t.s. harizmātiskais modelis – cilvēkus piesaista nevis programma, bet līderis. Būtisks ir arī “klientu modelis” – vēlētāji augsti novērtē un priecājas par dažādiem labumiem un ieguvumiem no kādas polītiskās partijas. Piemēram, ZZS savos ziedu laikos bija brīnišķīgs piemērs, jo ļoti aktīvi darbojās zemkopības jomā, ļoti aktīvi aizstāvēja lauku iedzīvotāju intereses,  un veidojās klientu attiecības.

 

Laikam nav iespējams prognozēt, vai Siliņas valdība būs veiksmīgāka par Kariņa valdību?

Nemaz nevēlos nodarboties ar šādām prognozēm, jo to patiešām parādīs laiks. Nav vērts taustīties pa tumsu, paskatīsimies, kā viņi strādā. Skaidrs ir tas, ka pamats domu dažādībai šajā valdībā ir lielāks nekā pēdējā Kariņa valdībā. Tas ir labs jautājums, kā viņi spēs nogludināt domstarpības. Augusta Brigmaņa, kuŗš pārstāv ZZS,  intervijā nra.lv apgalvo, ka Sadales tīklu tarifu samazināšana ir svarīgāka par Stambulas konvenciju. Tas, manuprāt, jau ir ļoti spēcīgs signāls valdībai par to, ka tur būs diezgan daudz neskaidrību un domstarpību.

 

Principā tas droši vien ir jautājums par cilvēktiesību jomu. Nezinu, vai visi iedzīvotāji šo konvenciju ir izlasījuši, bet katrs tic tam, ko saka partija, par kuŗu viņi ir balsojuši.

Jā, tieši tā arī ir! Valdību var sastādīt tikai tās partijas, kas ir ievēlētas Saeimā, bet deputātus taču ievēlam mēs, vēlētāji. Tas ir vecais labais stāsts par to, ka mums ir jāseko līdzi, jāiedziļinās tajā, kas polītikā notiek, jo neviens mūsu vietā šos lēmumus nepieņems. Mēs ļoti daudzās lietās varam kādu deleģēt, paļauties uz citiem, tad šajā jautājumā groži ir jāņem savās rokās. Diemžēl mēs nevaram deleģēt polītikā citiem pilnīgi visu. Tas būtu ļoti ērti, bet tā tas nav iespējams. Mums pašiem ir jāvērtē. Tas rada daudz neērtību, bet nekā labāka nav. 

 

Ļoti iespējams, ka novembrī, kad būs pagājis gads pēc 14. Saeimas ievēlēšanas, Šlesera partija „Latvija pirmajā vietā” sāks vākt parakstus par Saeimas atlaišanu. Vai viņiem izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai par to var rīkot referendumu?

Domāju, ka pārskatāmā nākotnē neizdosies, jo svarīgs ir Saeimas atlaišanas iemesls, kāpēc Saeima tiek virzīta uz atlaišanu un svarīgi ir arī tas, kuŗš to dara. Maigi izsakoties, Šleseram ir neviennozīmīga reputācija. Kaut gan viņa partijai atbalsts pieaug, es tiešām nedomāju, ka būs pietiekami daudz cilvēku, kas to atbalstīs. Protams, ja sekos vairāki kļūmīgi soļi, izmisums un neapmierinātība var palielināties, un tad notikt var visādi. Tādēļ jaunajai valdībai ļoti rūpīgi jāseko tam, ko tā dara. Šobrīd pamatjautājums ir ekonomikas attīstība un tas, kā Krievijas kaŗš Ukrainā to ietekmē. Nav mūsu dzīve šobrīd tādā ļoti mierīgā laikā, bet tāpēc mums ir polītiķi, ir valdība, lai šajos nemierīgajos laikos censtos “izstūrēt”.

 

Tagad Saeimas opozīcijā ir četras partijas. Vai visi to resursi un iespējas netiks liktas lietā, lai gāztu valdību un paziņotu, ka šī ir vissliktākā iespējamā valdība?

Opozīcija būs sašķelta. Apvienotajam sarakstam un Nacionālajai apvienībai droši vien ir maz kopīga ar partiju Stabilitātei! un droši vien nav pārāk daudz kopīgā ar Latvija pirmajā vietā. Turklāt pozīcija ne mirkli nekavēsies karināt birkas nacionāļu vai Apvienotā saraksta iniciatīvām, kuras atbalstīs arī Rosļikova Stabilitātei! vai Šlesers – tā teikt, redz, tur jau ir gandrīz vai Kremļa tīkojumi! Ar vārdu sakot, tur būs reputācijas problēmas, tādēļ opozīcijai nebūs pārāk viegli. Domstarpības var veidoties tikai koalīcijas iekšienē. Negribētu tagad prātuļot par to, kā tas nākotnē izskatīsies, pagaidīsim, ko teiks pozīcija un opozīcijas.

 

Kā vērtējat grozījumus Imigrācijas likumā, kas nosaka, ka Krievijas pilsoņi, kuŗi bija pieteikušies, taču nav sekmīgi nokārtojuši valsts valodas pārbaudi vai nav to kārtojuši attaisnojošu iemeslu dēļ, var saņemt uzturēšanās atļauju uz laiku līdz diviem gadiem?

Domāju, ka tas stāsts ir ar priekšvēlēšanu piegaršu. Pagājušajā gadā, priekšvēlēšanu gaisotnē cilvēki tiešām nedomāja par to, ko darīsim, ja daļa Krievijas pavalstnieku šo valodas pārbaudi nekārtos vai nenokārtos. Tagad šī problēma ir pārcelta divus gadus uz priekšu, un arī tas ir diezgan ironiski, jo tas būs gads pirms vēlēšanām, un šis jautājums var kļūt par daļu no priekšvēlēšanu kampaņas. Nesaku, ka tas ir nepareizi, domāju, ka pagājušā gada lēmums bija solis pareizā virzienā. Problēma ir tā, ka mēs kārtējo reizi apmulstam situācijā, kad ir jāizdara asākas kustības, un tad to izmanto dažnedažādi cilvēki, gan latviski, gan krieviski runājošie propagandisti. 

 

Manuprāt, lielais izaicinājums ir, vai šī valdība būs žirgtāka un atbildīgāka par iepriekšējo valdību, kuŗa bija diezgan amorfa. Tas, ko es redzu jaunās valdības deklarācijā, mani neiepriecina, tā ir ūdeņaina, tur maz konkrētu lietu, un tas neuzmundrina.