Sallija Benfelde 02.08.2022
Jūlija nogalē Cēsīs ciemojās baltkrievu un ukraiņu bēgļu ģimenes, kuŗas atbrauca kopā ar saviem brīvprātīgajiem palīgiem un draugiem latviešiem Gunitu un Didzi. Latviešu ģimene gan palīdzējusi atrast darbu un dzīvokli, gan neliedz padomu un praktisku palīdzību.
Baltkrievi Mihašs un Juļa ciemojās kopā ar saviem bērniem, sešgadīgo Margaritu, četrgadīgo Marku un astoņus mēnešus veco Katrīnu, kuŗa piedzimusi jau Latvijā. Par Mihašu pagājušā gada novembrī rakstīja Brīvā Latvija un Laiks intervijā Lai nokļūtu Latvijā, pārpeldēju Daugavu. Ar viņu toreiz runāju tikai ar datora palīdzību, tagad iepazinos klātienē ne tikai ar viņu, bet arī ar otru ģimenes pusīti.
Pirms gada ģimene pameta Pružanus, jo Mihašs bija iesaistījies protestos, vāca parakstus, lai Svjatlana Cihanouska varētu kandidēt prezidenta vēlēšanās, pēc vēlēšanām turpināja organizēt un piedalīties protestos, līdz kratīšana notika arī pie viņa darba vietā un viņam piedraudēja, ka ierosinās kriminālprocesu, atņems bērnus. Kļuva skaidrs, ka jābrauc prom, bet bija arī skaidrs, ka Mihašam aizbraukt neļaus, tādēļ viņš nolēma doties cauri visai Baltkrievijai un pie Drujas pārpeldēt Daugavu. Sieva Latvijas konsulātā Vitebskā saņēma Latvijas humanitāro vīzu, un viņa jau gaidīja trešo bērniņu. Braukt nācās cauri Krievijai, arī tas nebija vienkārši, tomēr izdevās, un tagad ģimene ir kopā.
Pirms gada Mihašs sacīja, ka izvēle aizbraukt bijusi smaga: Manā mazajā pilsētiņā mans darbs skaitījās prestižs un labi apmaksāts, darba apstākļi labi, bija stabilitāte. Daudzi man teica, ka man ir laba dzīve, ko gan es vēl gribot?
Ģimene ir saņēmusi polītisko bēgļu statusu, Mihašs atradis darbu, Juļa to vēl meklē. Abiem ar Juļu viņiem ir augstākā izglītība, bet Mihašs smej, ka pārkvalificējies par vienkāršu jūrnieku, bet Juļa darbu vēl meklē. Viņa jau nolikusi pirmo eksāmenu latviešu valodā, un 97 procenti atbilžu bijušas pareizas. Viņa diezgan labi saprot, ko mēs sakām latviešu valodā, ja vien to nedarām ļoti ātri, bet pašai runāšana vēl nevedas. Juļa teic, ka varētu strādāt no mājām, jo strādājusi kā pārdošanas menedžere ar dokumentiem, darbu varētu apvienot ar bērniem, turklāt Latvijā Margarita iet bērnudārzā, bet rudenī jau ies skolā dzimšanas diena viņai vēlā rudenī.
Ukraiņi Serhijs un Ļuba Latvijā ir kopš jūlija sākuma. Viņi ir no Hersonas, tā ir viņu dzimtā pilsēta, un, kaŗam sākoties, Serhijs atradās Stambulā uz kuģa viņš ir matrozis, bet Ļuba strādāja Hersonā, slimnīcā, viņa ir medmāsa. Pašlaik viņa gaida no Ukrainas dokumentus, kas apliecinās viņas izglītību un kvalifikāciju medicīnā, lai Latvijā varētu strādāt, un cenšas pamazām saprast latviešu valodu.
Piecus mēnešus Ļuba nodzīvoja okupētajā pilsētā un turpināja strādāt. Ļuba teic, ka viņai savā ziņā laimējās, jo slimnīca turpināja darbu, vecākiem ir sava māja un dārzs, tādēļ nenācās dzīvot pusbadā.Fronte atrodas labu gabalu no Hersonas, pāri lido raķetes, lidmašīnas, ir dzirdami sprādzienu un kaujas trokšņi, bet pilsēta nav izpostīta. Uz ielām ir daudz kontrolposteņu, okupanti pēc kāda laika atvēra savus veikalus, tur var nopirkt no Krimas ievestu pārtiku, un tiem, kuŗiem nav sava dārza, viss jāpērk tur, ja negrib mirt badu un ja vēl ir darbs, kur saņemt algu. Vispār ukraiņi ir pieraduši vienmēr sarūpēt krājumus, it sevišķi gados vecāki cilvēki. Dzīve iemācījusi vienmēr parūpēties par kaut kādām rezervēm. Mums nav tik briesmīga situācija, kā Mariupolē, bet tas tomēr ir kaŗš un okupācija, viņa stāsta, bet skatiens saka ko citu, un arī Serhijs kļūst drūms, par to runājot. Serhijam no latviešiem, kuŗi arī strādājuši uz tā paša kuģa, izdevās sazināties ar Latviju, ar Didzi, kuŗš palīdzējis atbraukt. Pēc tam arī Ļubai izdevās izkļūt no Hersonas, jo ir viens ceļš, pa kuŗu var aizbraukt uz Krimu.
Protams, ir kontrolposteņi, tincināšana, bet to tomēr var izdarīt, ja nesaka, ka brauks tālāk. Tad ar autobusu var no Krimas doties uz Krieviju, un tas arī nenotiek bez pārbaudes kontrolpostenī, tad uz Latviju. Protams, gadīties var visādi, pie Latvijas robežas Krievijas robežsargi izskatījušies neapmierināti, tomēr no Krievijas izlaiduši. Vismaz šis ir tāds puslīdz oficiāls ceļš, Ļuba saka. Cilvēki braucot arī uz Ukrainas kontrolēto territoriju, bet tas esot ļoti riskanti, nekāda zaļā koridora nav, un daudzus aiztur, okupantu kontrolpostenis, ja grib, dienā var izlaist cauri divdesmit mašīnas, bet var nelaist nemaz. Cilvēki stāvot karstumā mašīnās uz ceļa četras piecas, dienas. Turpat ceļmalā dzīvo, guļ, bet, ja, pa ceļam ir kāds ciemats, lūdz vismaz naktsmājas un nomazgāties, un vietējie palīdzot, cik varot. Ļuba stāsta, ka sazinājusies ar paziņu, kuŗa teikusi, ka ir ļoti karsts, aptuveni trīsdesmit pieci gradi un gados vecāki cilvēki to nevar izturēt, nesen ceļā miruši četri cilvēki. Gan Ļuba, gan Serhijs, protams, cer, ka Hersonu izdosies atbrīvot un pilsēta atbrīvošanas kaujās netiks sagrauta, kā tas jau ir noticis ar vairākām Ukrainas pilsētām. Viņi ir priecīgi, ka atkal ir kopā, ka fonā visu laiku neskan kaŗa trokšņi, bet bažas par vecākiem, radiem un draugiem, kuŗi palikuši Hersonā, ir kā viegla ēna sejā, kas nepazūd. Kādā brīdī Juļa skumji viņiem teic Ukraiņi uzvarēs kaŗā, tas beigsies un jūs atgriezīsities mājās. Kas to lai zina, kad mēs varēsim atgriezties savā mājā, to nezina neviens...
Diena Cēsīs paiet ātri, ciemiņi apskata gan Cēsu baznīcu, viduslaiku pili, Jauno pili, Pils parku un dārzu, apskatām arī melnos gulbjus Maija parkā, kuŗā bērni no sirds izskraidās bērnu zonā, jo abi ir kā dzīvsudrabs un nepierimst ne mirkli. Pieaugušie kopā ar Margaritu uzkāpj gan baznīcas, gan viduslaiku un jaunās pils torņos. Pils dārzā ļoti interesantas ir viduslaiku amatnieku darbnīcas, kuŗās amatnieki strādā ar tā laika darbarīkiem un materiāliem. Viduslaiku bruņucepures repliku, kuŗa neatšķiras no oriģinālās ne par matu, uzlaiko ne tikai Mihašs un Serhijs, galvā to uzliek arī Marks tiesa gan, Mihašam ar vienu roku nākas turēt dēlu, bet ar otru bruņucepuri, jo tā ir ļoti smaga. Pils parkā sarīkojam mazu pikniku un ciemiņi priecājas par skaisto un sakopto parku, bet Mihašs ir pārsteigts par to, ka mazpilsētā ir augstskolu filiāles un par to, kā tiek domāts par to, lai viss būtu saskaņots, nelektu ārā no vides laternas, pat durvju rokturi un ugunsdzēšamā aparāta skapītis mūzejā. Sakām, ka tas bijis iespējams, pateicoties Eiropas Savienības fondiem, un viņš bēdīgi teic, ka pirms Baltkrievijā varu uzurpējušais diktators zaudējis pēdējās saprāta un cilvēcības paliekas, arī Baltkrievijai Eiropas Savienība piedalījusies kopīgos projektos. Vēlāk, atvelkot elpu āra kafejnīcā, sarunās par visu pēc kārtas, vaicāju, vai ciemiņiem nav nācies saskarties ar tiem, kuŗus tagad dēvējam par piekto kolonnu un kuŗi vairāk vai mazāk aizstāv Krieviju, viņi teic, ka nav gadījies saskarties ar tādiem cilvēkiem, Ciemiņi arī saka, ka nekad nav domājuši sagaidīt tādu atbalstu un sirsnību no latviešiem un ka atbalsts nozīmē ļoti, ļoti daudz. Latvija ir tik skaista un tik sakopta, mums palīdz un atbalsta, tas palīdz dzīvot, viņi saka no sirds.
Diena skaistajās un latviskajās Cēsīs gan beidzas ar nelielu un nepatīkamu pārsteigumu. Dienas gaitā sastaptie cilvēki bijuši laipni un pretimnākoši, viduslaiku amatnieku darbnīciņās pēc tam, kad esmu paskaidrojusi, ka tie ir ciemiņi, bēgļi no Baltkrievijas un Ukrainas, tādēļ stāstījumu tulkošu, meistari, kuŗi prot krievu valodu, uzreiz teic, ka tajā runās, un labprāt atbild uz jautājumiem.
Mihašs un Juļa ir atbraukuši ar savu mašīnu, kuŗai ir Baltkrievijas numurs. Kad aizejam līdz ielas malā noliktajām mašīnām, pie baltkrievu mašīnas vējstikla aiz logu tīrītāja aizbāzta lapa ar uzrakstu krievu valodā Brauc prom! Cenšamies tam nepievērst lielu uzmanību, un Didzis īsi pasaka, ko domā par tiem, kuŗiem būtu jādodas turpat, kur krievu kaŗakuģim... Atvadāmies sirsnīgi, Didzis pa ceļam uz Rīgu sola ciemiņus izvest cauri Turaidai, jo ir jau vakars, pastaigām vairs spēka nav, un izskatās, ka arī abi dzīvsudrabiņi beidzot ir noguruši, bet redzēt Turaidu kaut pa mašīnas logu ir vērts.
Kad sazinos ar Didzi, lai palūgtu atsūtīt fotografijas, Didzis pastāsta, ka svētdienā kopā Ļubu, Serhiju un sievieti no Odesas aizbraukuši uz Liepāju, kuŗa visiem ļoti patikusi, pēc tam uz Pāvilostu, uz grupas Dzelzs vilks koncertu. Kad viena no ukrainietēm grupas vadītājam Jurim Kaukulim pateikusi paldies ukraiņu valodā, grupa nospēlējusi ukraiņu dziesmu Stefānija, kas pēdējā laikā kļuvusi par tādu kā otro Ukrainas himnu. Ukraiņi bijuši gan pārsteigti, gan vienkārši sajūsmā...
Jācer, ka nepatīkamā epizode Cēsīs nepaliks prātā kā Latvijas zīme.
Atpakaļ
.jpg)
