"Latvija ir mūsu kopējais liktenis"
Jaunās konservātīvās partijas (JKP) valdes priekšsēdis Jānis Bordāns intervijā Sallijai Benfeldei    17.04.2018

 

Jurists, bijušais tieslietu ministrs (2012.-2014.), Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdis Jānis Bordāns Rīgas vēlēšanu apgabalā 13. Saeimas vēlēšanās startēs ar pirmo kārtas numuru un ir partijas nominētais premjerministra kandidāts.

 

Ko atšķirīgu no citām partijām sola paveikt Jaunā konservatīvā partija savā programmā?

 

Mēs piedāvāsim jaunu pieeju gan valsts pārvaldē, gan ekonomikā, gan citās nozarēs. Ar savu skatījumu uz valsts pārvaldi jau esam publiski iepazīstinājuši. Galvenais – citādāk skatīties uz to, kas jādara valsts pārvaldei – proti, rīkoties līdzīgi, kā darbojas uzņēmējdarbība – noteikt mērķus un kā tos izpildīt, nevis darboties vienkārši pēc likuma burta un formālām instrukcijām. Gribam veikt būtiski sistēmas maiņu, samazinot valsts aparātu par 30 procentiem, ar mazākiem līdzekļiem panākt lielāku efektīvitāti. Tiks samazināts ministriju skaits. Būs viens atbildīgais par visu ekonomikas bloku, jo līdz šim nav bijis viena saimnieka ekonomikas jautājumos. Atbildīgais par ekonomikas jomu būs ministrs, bet atbildība par atsevišķām nozarēm tiks deleģēta valsts sekretāram un vietniekiem, kuŗiem būs tiesības pieņemt lēmumus, kas saistīti ar nozarēm. Tas nozīmē, ka katra ierēdņa atbildība palielināsies. Algām jābūt adekvātām. Tiesa gan, ierēdņi sūdzas par zemām algām, bet patiesībā augsta līmeņa ierēdņu algas nereti ir augstākas par stabilas uzņēmējdarbības vadītāju algām. Rezultātā noguruši vai ne visai veiksmīgi uzņēmēji labprāt grib iekārtoties valsts darbā. Pēdējos desmit gados ir vērojama tāda tendence.

 

Publiskajā telpā ir vērojams uztraukums par pretējo procesu: no valsts pārvaldes uz uzņēmējdarbību aizejot aizvien vairāk talantīgu un spējīgu cilvēku, un ministrijām trūkstot cilvēku.

 

Manuprāt, valsts pārvaldē ir slikta personālvadība. Ir iestādes, kuŗu vadītāji negrib redzēt sev apkārt gudrākus cilvēkus, esmu novērojis, ka ministrijās ir nodaļas, kuŗās pāris cilvēku velk visu vezumu, viņi ir talantīgi un vēlas strādāt, tomēr visbiežāk viņi nav šo nodaļu vadītāji. Viņus arī neizvirza vadītāja amatam, jo viņi nepilda pavēles, neko nejautājot un nedomājot, viņi birokratiem ir neizdevīgi. Šie cilvēki aiziet – ne tāpēc, ka viņiem privātajā sektorā piedāvā lielākas algas, bet tāpēc, ka viņiem nav iespēju veidot karjēru, neļauj radoši strādāt. Jāmaina sistēma, un par vadītājiem jāliek vismotivētākie un radošākie, dodot viņiem lielāku brīvību budžeta ietvaros lemt par darāmo darbu arī ar mazāku, bet zinošu un strādāt gribošu cilvēku skaitu.

 

Tas ir iespējams un izdarāms! Labākajiem ierēdņiem nav jābaidās, jo, manuprāt, kā balasts valsts pārvaldē ir aptuveni 30 procenti ierēdņu. Turklāt daļa ierēdņu faktiski nodrošina „pelēko zonu” ekonomikā – atsevišķās nozarēs līdz pat 40 procentiem ir „pelēkā ekonomikas zona”. Tā nevarētu darboties, ja nebūtu tāda valsts aparāta, kas to piesedz. Daļa ierēdņu ir bīdāmi un virzāmi, viņi dara to, ko viņiem liek, bet viņiem parasti nav nekādas iniciātīvas. Daudzi ir piemērojušies un klusē, un tas kropļo cilvēkus. Uzņēmējs nekad nemaksās algu par to, kas netiek darīts vai tiek darīts slikti. Kāpēc valstij ir jāatbalsta nevarīga pārvalde un par to jāmaksā!? Tas pats attiecas arī uz pašvaldībām, turklāt pašvaldības, kuŗās ilgstoši ir vieni un tie paši vadītāji, ir pārvērtuši Latviju par tādu kā federālu zemi, kuŗā katrs sev grib būt ķēniņš, vienalga, lai cik maz cilvēku tur būtu. Iespējams, ka mazā pašvaldībā ar kādiem septiņiem, astoņiem simtiem cilvēku iedzīvotāji baidās, jo viņiem ir iestāstīts, ka viņi pazudīs un viņus vairs neredzēs, ja pašvaldība būs lielāka, ka viņiem kaut ko atņems. Pašvaldības aparāta darbinieki šos cilvēkus tur kā ķīlniekus, manipulē ar viņiem, apgalvojot, ka bez viņiem, mūžīgajiem priekšniekiem, nevarēs tikt galā un būs slikti. Patiesībā šie septiņi, astoņi simti cilvēku uztur visu pašvaldības aparātu priekš dažiem pašvaldības darbiniekiem. 

 

Runājot par ministrijām – vai jūsu partijas plānā paredzēts apvienot, piemēram, Veselības un Labklājības, Izglītības un Kultūras ministriju?

 

Jā, mēs gribam apvienot Veselības un Labklājības ministriju, tad Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija, Valsts reģionālās attīstības un vides ministrija un Zemkopības ministrija tiktu apvienota vienā ministrijā. Protams, par katru jomu ministrijās būs atbildīgie valsts sekretāra vietnieki un departamenti. Ministrs polītiski vadīs visu Latvijas ekonomiku. Domāju, ka teorētiski būtu apvienojamas arī Izglītības un Kultūras ministrijas, bet šis varētu būt izņēmums, kad vismaz uz laiku ministrijas netiktu apvienotas. Izglītība patiešām ir prioritāte, un mūsu valdībai izglītības un tās satura maiņa tik tiešām būs prioritāte, jo Latvija tikai tad var izdzīvot, ja izglītība būs 21. gadsimta līmenī un ar šī gadsimta metodēm. Nevar strādāt ar metodēm, kas radītas 19. gadsimtā toreizējai industriālajai revolūcijai.

 

Savukārt par kultūru jāteic, ka Latvijai identitātes saglabāšana savā ziņā ir arī drošības jautājums. Šo iemeslu dēļ šīs ministrijas šobrīd neplānojam apvienot. Apvienotas gan tiktu Tieslietu un Iekšlietu ministrijas – līdzīgi, kā tas ir Zviedrijā un dažās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Teorētiski, protams, Latvijā varētu būt arī piecpadsmit ministrijas, bet valstī ar tik mazu iedzīvotāju skaitu valdība ir arī kā paraugs racionālai un saprātīgai saimniekošanai. Vēl gribu piebilst, ka mēs gribam apvienot dažādās speciālās institūcijas, jo mums ir gan Drošības policija, gan SAB, gan KNAB, gan Valsts policijā ir iekšējās izmeklēšanas birojs. Cits citu kontrolē, darbus veic parallēli. Jāpārskata šo iestāžu funkcijas. Mēs ierosinām izveidot Nacionālās drošības biroju – starp citu, Igaunijā tas tā strādā.

 

Mēs neesam paaudzēs uzkrājuši bagātības, vienā gadsimtā mums trīs reizes ir atņemts viss īpašums, tāpēc mēs nedrīkstam ieslīgt komfortā, ērtībās un izšķērdībā. Mēs nevaram to atļauties! Tas ir polītiskās gribas jautājums – parādīt, ka mums var būt mazs un efektīvs Ministru kabinets un valsts pārvalde. Esmu pārliecināts, ka tas mums materiāli attaisnosies.

 

Mums tūlīt būs gatava ekonomikas programma, un ar to iepazīstinās tie cilvēki, kuŗi to īstenos, ja mēs veidosim valdību.

 

Vai partija atbalsta pāreju uz latviešu mācību valodu skolās un t.s. skolu tīkla sakārtošanu, samazinot to skaitu jeb optimizāciju?

 

Jā, protams, mēs atbalstām pāreju uz latviešu mācību valodu. Negribu lietot jēdzienu „optimizācija”, jo tas liek domāt, ka runa ir tikai par to, ka trūkst naudas. Teikšu, ka man par to ir mainījies priekšstats, strādājot Rīgas pašvaldībā. Mūsu komanda jau gadu strādā Rīgas pašvaldībā un redzam, kā tas pašvaldībā notiek. Uzskatāms piemērs mums ir Bolderājas vidusskola. Mūsu secinājums - centrā ir jābūt bērnam un viņa tiesībām saņemt labāko izglītību, kādu Latvijas valsts var dot. Tas, kas līdz šim, teiksim, populistiskajā arēnā ir noticis un izskanējis – lai bērnam skola ir pēc iespējas tuvāk. Bet ne vienmēr sakrīt skolas tuvums bērna dzīvesvietai un mācību kvalitāte, ko skola var sniegt. Tā ir liekulība, sacīt, ka vissvarīgākais - lai skola ir tuvāk, ka te skola ir bijusi jau pirms simt gadiem, tāpēc tai te jāpaliek. Tas ir ēkas fetišs. Kāda jēga, ja bērns mācīsies skolā, kuŗa kādreiz ir uzbūvēta, un saņems sliktāku izglītību nekā bērns, kuŗš mācās blakusskolā, kas atrodas kilometrus divdesmit tālāk?

 

Ziniet, rodas sajūta, ka tie, kuŗi apgalvo, ka neko nevajag mainīt, grib dzimtcilvēkus, jo tie, kuŗi būs gudri, aizbrauks no tās vietas. Esmu dzīvojis Ropažos, redzēju, kā strādā latviešu skola. Nevienam, arī krievu valodā runājošajām ģimenēm, nebija nekādu problēmu, var teikt, ka tā bija superintegrācija - uz mūsu skolu brauca no visiem apkārtējiem pagastiem, un bērni ieguva labu izglītību. Izglītības kvalitāte ir visa pamatā, un tā ir rietumnieciska, nevis bizantiska pieeja. Pašvaldību merkantilās intereses nedrīkst dominēt pār bērnu tiesībām saņemt vislabāko izglītību. Latvijā bieži vien, no sirds gribot labāko, izturas pret bērniem kā pret savu privātīpašumu, nav bērnu kultūras plašākajā nozīmē, kad vajadzības tiek pakārtotas bērnu audzināšanai un izglītībai. Un tas nenozīmē to, ko dēvējam par bērnu izlaišanu. Ne tikai vecāki, arī pašvaldības bieži vien uz saviem cilvēkiem raugās kā uz savu privātīpašumu. 

 

Pilnu interviju lasiet laikrakstā Briva Latvija Nr. 15

 

Ja vēlaties uzdot jautājumus Jānim Bordānam, rakstiet: janis@bordans.lv. 

Rakstisku vēstuli pa pastu, lūdzu, sūtiet uz redakciju: Rīgā, Ģertrūdes 27, LV-1013, un mēs nogādāsim adresātam.