EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Ieraudzīt valsts prezidentu
13845

   14.04.2011

Ieraudzīt valsts prezidentu
Kārlis Streips

„Redzēju Ulmani tuvumā, seju sejā, tā sakot. (..) Lai arī ko lielie vēsturnieki saka par Ulmani - diktātoru, kā es redzēju un piedzīvoju, viņš darīja tikai labu savai tautai un zemei,” – tā pirms pāris gadiem kādā tīmekļa foruma diskusijā rakstījis cilvēks, kuŗš sevi identificējis ar vārdu Tālivaldis. Latvijā joprojām nav reti sastopami cilvēki, kuŗi kaut kad agrā jaunībā ir redzējuši pirmskara, Latvijas diktātoru (piedodiet, viņa fani, bet prezidents Latvijas Satversmes un likuma izpratnē viņš tomēr nebija). Viņiem šīs ir nozīmīgas, lai neteiktu pat – svētas atmiņas.
Droši vien kaut ko tamlīdzīgu var teikt katrs, kuŗam ir gadījies dzīvē sastapt prezidentu. Man - žurnālistam tas nav nekas pārāk ārpus kārtas, darba gaitās esmu intervējis Latvijas prezidentus, arī Dānijas karalieni. Taču, kad 1994. gadā mani lūdza kļūt par ASV prezidenta Bila Klintona tulku, kad viņš atbrauca uz Latviju, atzīstos, ceļi mazliet trīcēja. Būtībā jau cilvēks kā cilvēks, bet prezidenta amats un tituls tomēr cilvēkam uzliek vēl kaut ko, tā teikt, pa virsu. Brīdī, kad cilvēks tiek ievēlēts par prezidentu, Latvijā notiek divi procesi. Vispirms ir aplausi un ziedi. Un pēc tam cilvēku aplenc drošības dienesta pārstāvji. Privātā dzīve ir beigusies. Cilvēks ir kļuvis vismaz daļēji citāds.
To rakstu tāpēc, ka nupat pašreizējo Latvijas Valsts prezidentu savām acīm bija iespējams skatīt tautiešiem vairākās vietās Amerikas Savienotajās Valstīs arī manā dzimtajā Čikāgā. „Tur bija miljons cilvēku,” – tā par sarīkojumu, kuŗā piedalījās arī Valdis Zatlers, man pēc tam rakstīja māsa Žubīte. Pieņemsim, ka gluži miljons tur nebija, bet savu prezidentu ieraudzīt gribēja ļoti daudz cilvēku – ne vien Čikāgā, bet arī Vašingtonā, kur prezidents tikās ar Amerikas latviešu jaunatnes apvienības un Apvienotās Amerikas baltiešu komitejas pārstāvjiem, kā arī Mičiganā. Čikāgā tika dziedāts un deklamēts, īpaši godināti Čikāgas Piecīši, kas patlaban svin 50 gadus (!!) kopš grupas dibināšanas. Uzrunā Valdis Zatlers sacīja, ka Piecīšiem ir vajadzīga vēl viena dziesma ar vārdiem: „Mēs esam tik daudz, tik daudz, cik mēs varam būt, bet mūsu var būt vēl vairāk.” Jā, iespējams, prezidentam nav īpaša talanta dziesmu tekstu rakstīšanā, bet tas apliecina, ka arī ārvalstu vizīšu laikā viņš domā par Latvijas drāmatiski katastrofālo demografisko situāciju.
Latvijā par prezidenta vizīti Amerikā bija paredzama kurnēšana no to cilvēku puses, kuŗiem nekad nekas nav pietiekami labi. Kāpēc braukt uz Štatiem, ja nav iespēja tikties ar Amerikas prezidentu, – tāda bija viena nots šajā meldiņā. Atbilde uz to ir vienkārša: šī nebija oficiāla vizīte, Valsts prezidents tikās ar ASV viceprezidentu, kā arī ar trešo personu Amerikas polītiskajā hierarchijā, tātad ar Kongresa apakšpalātas spīkeru. Ja viņš būtu ticies ar prezidentu Obamu, tā būtu bijusi īsa pieklājības saruna ar smaidiem un fotografēšanos, lai arī pēc tam, kad Valdis Zatlers atgriezās Latvijā, viņš radio intervijā teica, ka „ar Baraku Obamu es tiekos vismaz divas trīs reizes gadā, un mums katrreiz ir ļoti saturīgas sarunas”. Šoreiz nesanāca.
Bet tas jau nebija galvenais Valsts prezidenta vizītes mērķis. Mērķi bija vairāki. Pirmkārt, viņš tikās ar vairāku uzņēmumu pārstāvjiem, kuŗiem par Latviju varētu būt interese. Tāds mūsdienās patiesībā visu prezidentu galvenais uzdevums – aptekalēt uzņēmējdarbības intereses, lai savai valstij piesaistītu pēc iespējas daudz investīciju. Otrkārt, Mičiganas pavalstī prezidents bija tāpēc, lai pateiktos Mičiganas Nacionālās gvardes ļaudīm par neatsveŗamo palīdzību, ko gvarde pēdējo 20 gadu laikā ir sniegusi Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Gvardes šobrīd aizejošajam komandierim prezidents piešķīra absolūti pelnītu Viestura ordeni. (Un, starp citu, kurnēšana par ordeņiem Latvijā ir bijusi arī tāpēc, ka Valsts prezidents ASV viceprezidentam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, taču šai kurnēšanai, kuras pamatā ir neizpratne par valsts protokolu, piedevām viceprezidents Džo Baidens ļoti sen ir Baltijas valstu draugs, tāds viņš bija arī daudzos gadus, kad darbojās ASV Senātā; arī šajā gadījumā ordenis – nebūt nav nepelnīts.)
Un, treškārt, Valsts prezidents tikās ar Latvijas Republikai piederīgajiem, un, lūdzu, nenovērtēsim pārāk zemu, cik tas tomēr ir būtiski. Tas ir abpusējs informācijas process, prezidents no sabiedrības var uzzināt, kas tai ir uz sirds, savukārt sabiedrībai viņš var pastāstīt to, kas tai ir svarīgi. Amerikā Valdis Zatlers varēja nākt ar informāciju, ka jau šogad, ļoti iespējams, ārvalstīs dzīvojošiem latviešiem būs iespēja tikt pie Latvijas pavalstniecības, neatsakoties no savas patvēruma valsts pavalstniecības. Tas nav bijis iespējams kopš 1995. Gada, un es pieļauju, ka Amerikā, Eiropā, Austrālijā un citur ir pietiekami daudz ļaužu, kuŗiem zilās pases iegūšana būs burvīgs brīdis, vismaz simboliskā nozīmē. Nekas slikts nenotiks arī tajā ziņā, ka palielināsies to pilsoņu skaits, kuŗi var piedalīties vēlēšanās, jo Rietumos dzīvojošiem latviešiem tomēr izpratne par to, kas polītikā ir ētika, godīgums un tiesiskums, bieži vien ir krietni labāka nekā pašmāju eksemplāriem. Ne velti pagājušā gada oktobrī apvienība Vienotība Rietumos saņēma gandrīz 60 procentus un Amerikā – gandrīz 80 procentus balsu. Vismaz tiem, kuŗiem bija iespēja tikties ar Valsts prezidentu, paspiest viņam roku un nofotografēties kopā ar viņu, saikne ar Latviju tajā brīdī kļuva mazlietiņ ciešāka. Īpaši būtiski tas ir tiem, kuŗi patlaban vēl ir ļoti jauni. Amerikā bērnu izaudzināt par latvieti nebija viegli pirmajai paaudzei - manu vecāku paaudzei, un tas, protams, nemaz vieglāk nevedas paaudzēm, kas nākušas pēc tam.
Arī Latvijā Valdis Zatlers bijis nasks ceļotājs, patlaban, viņa pirmajam amata termiņam tuvojoties beigām, –viņš bijis 112 apdzīvotās vietās, šur tur vairākkārt, bet citur vienu reizi, un ar to arī ir pieticis. Tā, piemēram, Jaunpiebalgā pēdējo reizi pirms pašreizējā prezidenta valsts vadītājs bijis tālajā 1930. gadā. Pēc Bauskas tirgus apmeklēšanas vietējie ļaudis priecājās, ka „reti kuŗš atceras, kad tik augsti viesi pilsētā bijuši”. Dažkārt vizīšu laikā Valsts prezidents kļuvis par nosacītu patronu projektiem. Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē audzēkņi prezidentam stāstīja, ka iestādē nav karsta ūdens, launags netiek dots. Prezidents pēc tam sacīja, ka „tā nav Latvija, tā nav Eiropa, tas notiek kādā dziļi pamestā pasaules nostūrī”. Taču tā nebija apstāšanās, jau šomēnes Valdis Zatlers Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādi apmeklēs trešo reizi - šoreiz, lai aplūkotu izremontētās un krietni uzlabotās telpas.
Par to vērts ir padomāt Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem, kuŗi dzīvo lielās valstīs. Cik daudz amerikāņu, piemēram, kaut reizi ir bijuši rokas stiepiena attālumā no ASV prezidenta? Cik daudz Lielbritanijas iedzīvotāju to pašu var teikt par savu karalieni? Protams, arī minētās augstās personas vietējos iedzīvotājus reizēm aplaimo ar savu klātieni. Valdis Zatlers četros gados ir apmeklējis 66 procentus no visām Latvijas pašvaldībām, katrā no tām viņš ir ticies ne vien ar polītiķiem un uzņēmējiem, bet arī, tā teikt, ar vienkāršiem ļaudīm. Fermā Lielkrūzes, kā atceras klātbijušie, „saimniecības īpašnieki aicinājuši augsto viesi atpūsties. Viņš novilcis žaketi un teicis: ‘Lai tā arī notiek!’ Pie pirtiņas no ķipīša prezidentam uz rokām uzliets ūdens, lai noskalotu ceļa putekļus un pasniegts linu dvielis kur noslaucīties. Šajā saimniecībā ar tālskati ciemiņam parādīta arī zivju ērgļa ligzda.” Varu garantēt, ka tā ir diena, ko Lielkrūžu ļaudis pieminēs vēl ilgi, mazbērniem par to stāstīs. To pašu var teikt cilvēki arī mazpazīstamās pilsētiņās un ciematos – cik lasītāju zina, ka Latvijā ir apdzīvotas vietas Sece, Barkava, Mērdzene, Vientuļi? Arī tur Valsts prezidents pēdējo četru gadu laikā ir bijis, un arī tur ļaudīm ir veidojušās atmiņas.
Drīz pienāks brīdis, kad Saeima lems, vai Valdim Zatleram prezidenta amatu uzticēt vēl četru gadu gaŗumā. Neesmu aizmirsis skandalu pirms četriem gadiem, kad viņa kandidātūru no piedurknes izvilka visu laiku augstprātīgākais polītikānis Aigars Kalvītis un  vairākums „gudro galvu” nolēma ignorēt faktu, ka kandidāts, pēc profesijas ārsts, pirms tam no pacientiem ņēmis kukuļus un tos nav deklarējis Valsts ieņēmumu dienestā. Taču kopš tā laika prezidents audzis, izšķirīgos brīžos viņš, tāpat kā pirms viņa Vaira Vīķe-Freiberga, ir bijis bastions pret polītikāņu patvaļu un nekaunību. Vairākums Saeimas deputātu apgalvo, ka ir gatavi par Valdi Zatleru balsot vēlreiz, taču, kā mēs labi zinām, daudziem deputātiem attiecības ar patiesības runāšanu ir visnotaļ attālas. Es gan ceru, ka vairākums balsos „jā.” Lai nu kā, vismaz tagad arī Amerikā ir latvieši, kuŗi pēc daudziem gadiem varēs teikt: „Redzēju prezidentu tuvumā.” Un tas nav maz.


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA