Problēmas celtniecībā
Kārlis Streips    07.04.2015

 

Skarbākais piemērs par kļūmīgiem celtniecības gadījumiem atjaunotās Latvijas vēsturē bija bēdīgi slavenais Maxima veikals Pārdaugavā, kuŗa sabrukums 2013. gada novembrī prasīja 54 cilvēku dzīvību, un  tas bija lielākais dzīvību zaudējušo skaits viena notikuma laikā kopš  1950. gada, kad Daugavā apgāzās prāmis „Majakovskis”  un gāja bojā 147 cilvēki.

 

Uzreiz  pēc Maxima veikala sabrukšanas celtniecības speciālisti apgalvoja,  ka viņiem ir skaidrs, kāpēc celtne bija sabrukusi, proti, aplam sametinātas smagumu nesošās sijas.   Papildu problēmu radīja tas, ka celtnes īpašnieki uz tās jumta vēlējās izveidot dārzu un tāpēc uz tā bija uzkrāvuši ievērojamu daudzumu zemes.  Vienādi vai otrādi, pirms dažiem gadiem celtā (un, starp citu, ievērojamas architektūras balvu ieguvusī) ēka sabruka.

 

Protams, 54 nāves ir briesmīgs notikums, Valsts prezidents Andris Bērziņš toreiz notikušo, varbūt mazliet neapdomīgi, nosauca par masu slepkavību.  Par to, kas tur īsti notika, izmeklēšana, tostarp Saeimas komisijā, turpinās joprojām.  Taču šonedēļ runāsim par kaut ko citu, proti, ka Maxima veikala brukšanas laikā no tā paguva izsprukt krietni daudz vairāk cilvēku nekā gāja bojā.  Konkrētais skaits nav zināms, jo jādomā, ka  cilvēki steigšus devās mājās, lai atkoptos no bailēm, bet ir skaidrs, ka nebūt ne visi, kuŗi tajā brīdī atradās veikalā, gāja bojā. 

 

Tagad mēģināsim iztēloties, kas notiktu, ja līdzīga katastrofa notiktu slimnīcā, kur atrodas pacienti, kuŗiem nav iespēja glābties bēgot.  Par to rakstu tāpēc, ka pēdējo mēnešu laikā ievērojamas problēmas konstatētas Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas jaunā korpusa celšanā. Speciālisti, piemēram, konstatējuši, ka tērauda sijās, kuŗām paredzēta smaguma nešanas funkcija, bija iekļuvis ūdens, kas aukstā laikā bija sasalis un sijas līdz ar to bojātas.  Celtniecības process pagaidām apturēts.  Par darbu atbildīgais celtniecības uzņēmums SBRS bildis, ka izteikumi par iespējamo objekta demontāžu esot pārspīlēti, uzņēmumam esot plāns, kā visu vērst par labu u.tml.  Veselības ministrs Guntis Belēvičs ir piebildis, ka jaunais korpuss noteikti tiks uzcelts,  valdība piešķīrusi  vēl 16 miljonus eiro.  Taču ir  iemesls jautāt, kāpēc tādas kļūdas vispār tiek pieļautas?

 

Ēku  sabrukšana pasaules vēsturē nav nekas neparasts.  Jau senajos laikos, piemēram, Romā mūsu ēras 27. gadā sabruka amfiteātris un bojā gāja vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku.  Mazliet vairāk nekā 100 gadus vēlāk cita Romas amfiteātŗa viena līmeņa sabrukšana prasīja vairāk nekā 13 tūkstošus dzīvību.  Viduslaikos tepat Rīgā daļēji sabruka sv. Pēteŗa baznīca, zem drupām palika astoņi mirušie.  1922. gadā ASV galvaspilsētā Vašingtonā zem pārmērīgas sniega segas sabruka kinoteātris, bojā gāja 98  cilvēki.  Mūslaikos lielākās katastrofas bijušas Dienvidkorejā, kur universālveikala sabrukšana 1995. gadā prasīja 502 cilvēku dzīvību,  kā arī tirdzniecības centra sabrukšana Bangladešā 2013. gadā, kad dzīvību zaudēja vairāk nekā tūkstotis ļaužu. 1889. gada maijā Pensilvānijas pavalstī Amerikā sabruka dambis, un masīvā ūdens šalts, kas pārvēlās pāri Džonstaunas pilsētai, aiznesa līdzi vairāk nekā 2000 cilvēku dzīvības.  Laika gaitā sabrukuši ne vien dambji, bet arī tilti. Tai pašā laikā  ļoti daudzas ļoti sen celtas būves stāv kā stāvējušas, turklāt, kā zināms, tās celtas bez jebkādām modernām technoloģijām.

 

Situācija Stradiņos, manuprāt, atklāj divas problēmas, kas mūsu valsts iekārtā ir akūtas.  Pirmkārt,  lielu projektu būvēšanā ir viens galvenais uzņēmējs un vairāki  apakšuzņēmēji, kuŗi atbild par konkrētiem celtniecības elementiem.   Nereti viņu starpā izceļas disputs, piemēram, esmu dzirdējis par strīdiem jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecībā, kur viens uzņēmējs vēlas lietot viena veida materiālus, bet citi tam iebilst.  Par to, ka leģendārā architekta Gunāra Birkerta lolojumā viss gluži kārtībā nav gan, varējām pārliecināties Latvijas Valsts  eksprezidenta Valža Zatlera grāmatas “Kas es esmu” prezentācijā, kad bibliotēkas viesi varēja redzēt  uz grīdas novietotu spaini, kuŗā no griestiem pilēja ūdens.  Bibliotēku apmeklētājiem atvēra vien pagājušā gada beigās, un jau tagad tādas problēmas?  Izrādījās, pie vainas esot ... putni, kas izknābājuši izolācijas materiālu.   Ornitologi par to bija patiesi izbrīnīti.

 

Vēl viens skumjš stāsts par apakšuzņēmējiem saistāms ar Rīgas pili, kur, kā lasītāji atcerēsies, 2013. gada jūnijā izcēlās ugunsgrēks.  Izdega laba daļa pils reprezentācijas telpu, pilī esošajā mūzejā krājumi cieta no ūdens radītajiem bojājumiem, ugunsdzēsējiem dzēšot ugunsgrēku.  Arī šai gadījumā  izmeklēšana vēl nav beigusies. 

 

Otrkārt - visnotaļ saprotamā kārtā Latvijas iepirkuma noteikumos ir paģērēta izdevīgākā piedāvājuma akceptēšana, un, lai arī polītiķi teiks, ka tā tas gluži nav, bieži vien izdevīgākais piedāvājums ir lētākais piedāvājums.  Lieki teikt, ka celtniecībā lētākais ne vienmēr ir tas labākais. 

 

Mūsu valsts diemžēl  nesteidzas risināt šos akūtos jautājumus. Strīdi par iepirkuma pamatotību tiek iztiesāti mēnešu, reizēm pat gadu gaŗumā.  Piemērs -  bēdīgi slavenais jaunu vilcienu iepirkums, kur galu galā starptautisku līgumu nācās lauzt.  Lieki teikt, tas neko labu par Latviju kā par ārvalstu investīcijām piemērotu vietu neteica un nesaka.

 

Runājot  par celtniecību,  ir runa par cilvēku drošību.  Un slimnīca nu gan ir tā vieta, kuŗā  nepieciešams darīt visu iespējamo, lai cilvēki būtu drošībā. Ja tādas problēmas ir Stradiņos, vai varam būt pārliecināti, ka tādu nav citos celtniecības objektos?  Rīgā un citur Latvijā kopš globālās finanču krizes celtniecība atkal sākusi uzņemt apgriezienus, un ļoti jācer, ka Maximas veikala liktenis  neatkārtosies.