EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Patriotisma karoga ēnā
82922

Sallija Benfelde    12.12.2017

 

 

Pagājušajā sestdienā, 8. decembrī, Nacionālā apvienība (NA) savā kongresā ievēlēja jaunu partijas valdes priekšsēdi – Saeimas frakcijas vadītāju un līdzšinējo partijas līdzpriekšsēdi Raivi Dzintaru. Kā zināms, jau sākumā, apvienojot partijas “Visu Latvijai!” un “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, bija vienošanās, ka pakāpeniski jāpāriet uz vienu partijas priekšsēdi. Tagad tas ir noticis. Protams, kongress ievēlēja arī valdi un Ētikas komisiju, kā arī veiktas izmaiņas partijas Statūtos.

 

Kongresā skanēja ne mazums skaistu vārdu un patriotisma pilnu atziņu. “Polītika mums nav tikai nodarbošanās. Tā ir misija. Okupācijas režīms mūsu valstij fiziski un garīgi izplēsa labāko tautas daļu. Mums tā fiziski un garīgi ir jāatgriež Latvijai. Atbalstot ģimenes ar bērniem, stiprinot valstisko apziņu, audzinot cilvēkus kultūrā un latviskā vidē. Ja Nacionālā apvienība būtu dzīvojusi ērtā pašapmānā par visa nolemtību un neietekmējamību, šodien nenāktu ierēdņi uz Saeimu mums atskaitīties, kā normatīvajos aktos iestrādā valstiskās audzināšanas principus. Tad šodien nebūtu krietni lielāks atbalsts ģimenēm ar bērniem. Tad valdošās partijas nepakļautos mūsu gribai jautājumos par valodas un pilsonības lietām. Tad turpinātu plaukt uzturēšanās atļauju tirdzniecība Krievijas pilsoņiem. Tad Saskaņa visticamāk,  jau būtu valdībā un Latvijas Simtgadi mēs sagaidītu pavisam citādi,” kongresa atklāšanas runā sacīja Raivis Dzintars.

 

Nenoliedzami, NA ir panākusi pabalstu palielināšanu ģimenēm ar bērniem un patriotiskā audzināšana ir viens no tiem jautājumiem, par kuŗiem NA nepārtraukti atgādina. Arī uzturēšanās atļauju tirgošana ir bijis jautājums, kuŗā NA nav piekāpusies. Jau daudz bēdīgāk ir ar tiesiskumu Latvijā. Arī mūsu laikraksts ir rakstījis par maksātnespējas administratoriem, par korupciju tiesās un apšaubāmiem notāru darījumiem, bet NA ir uzskatījusi un uzskata joprojām, ka šajā jomā gandrīz viss kārtībā, bet “nekārtības” tiek veiksmīgi labotas. Par patriotisko audzināšanu jāteic, ka tradiciju ievērošana, skaisti lozungi un dziesmu dziedāšana vien cilvēkus nepadara par patriotiem. Tiesiska, godīga valsts, kuŗai rūp visi tās pilsoņi, padara to par mīlētu un cienītu neatkarīgi no tautības. Vēl jāpiebilst, ka NA programmā „Mērķi Latvijas Simtgadei” pat ar vārdu nav pieminēts jēdziens “tiesiskums”, bet gana daudz runāts par ģimenēm, jaunsargiem, zemessargiem, drošību un nodokļu atlaidēm, kā arī par kultūru un latviešu valodu. Ja atceramies kādreiz lietotos jēdzienus “pamati”un “virsbūve”, tad NA daudz runā par skaistu “virsbūvi”, bet pamatus, manuprāt, neaiztiek. Galu galā tās labās un pareizās lietas, par kuŗām runā NA, var veidoties un tikt veidotas tikai tad, ja tiek ievēroti demokratijas un tiesiskuma pamatprincipi.

 

Tomēr atsevišķs stāsts, manuprāt, ir par ģimeni un bērniem un NA izpratni par to, kas jādara, lai latviešu nekļūtu aizvien mazāk un lai lielu tautas daļu neveidotu mazizglītoti cilvēki, cilvēki ar zemu pašapziņu un kroplīgu pasaules uztveri, galu galā – lai samazinātos cilvēku skaits ar kriminālām nosliecēm. Un te nu jāteic, ka NA, tāpat kā citas partijas, nav vēlējusies redzēt patieso stāvokli daudzviet Latvijas ģimenēs, nav pamanījusi t.s. “sistēmas bērnus”, kā tagad tiek dēvēti bērnunamu bērni. Uz ielas aizmirsti vai dzīvokļos atrasti pārsaluši, neēduši bērni, piekauti, bērni, kuŗu vecākiem galvenā dzīves vērtība ir alkohola pudele. Nav nemaz tik reti, kad bērnu no tādas ģimenes nākas vest uz slimnīcu un cīnīties par viņa dzīvību, un ne vienmēr bērnu izdodas glābt. Bet bērni no bērnunamiem nav gatavi normālai ikdienas dzīvei, daļa no viņiem tiek fiziski un morāli traumēti vēl zīdaiņa vecumā un kļūst par kaut ko līdzīgu bezdomu iebiedētiem zombijiem. Skandalu sabiedrībā izraisīja Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kuŗā tika parādīti Rīgas Kapseļu ielas zīdaiņu nama un bērnunama ikdiena. Tikai tad polītiķi pamanīja tur notiekošo.

 

Vēl pirms tam žurnālisti pievērsa uzmanību notiekošajam bērnunamos, un tur izaugušie bērni tagad tiek dēvēti par “sistēmas bērniem”, jo tā ir izveidojusies sistēma, kas tur nonākušos padara par dzīves pabērniem. NA, kas sakās esam ģimeņu un bērnu sargātāja un interešu aizstāve, neko no šīs skarbās dzīves nebija redzējusi. Protams, vieglāk un vēlētājiem pamanāmāk ir skaļi vēstīt par pabalstiem ģimenēm un vicināt patriotism karogu. Mainīt vidi bērnu namos, cīnīties pret sabiedrības aizspriedumiem pret šiem bērniem ir smags un reizēm nepatīkams ikdienas darbs, kuru grūti uzcelt uz pjedestāla un ar to lepoties uz katra stūra. Jā, šobrīd tiek runāts, ka aptuveni 1500 bērnus, kuri mīt Latvijas bērnu namos, vajadzētu nodot audžuģimenēm un bērnunamus vajadzētu likvidēt. Taču tajā lielākais nopelns ir žurnālistiem, it sevišķi sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuŗi dienu pēc dienas par to runāja, rakstīja un veidoja raidījumus. 

 

Starp citu, pagājušās nedēļas žurnālā Ieva bija lasāms mācītāja Juŗa Cālīša un viņa sievas Sandras stāsts par to, kā viņi sešpadsmit gadu laikā “Zvanniekos” pieņēmuši un izaudzinājuši aptuveni simt bērnu, kuŗi bija dzīvu vecāku bāreņi. Stāsts bija šokējošs, to lasot bija jādomā – vai tiešām kaut kas tāds var notikt Latvijā, Eiropā? Vai tiešām dzērāji un varmākas var mierīgi dzīvot tālāk pēc tam, kad visi bērni atņemti? Jā, tie, kuŗi savus bērnus sit un mērdē badā, līdz viņus vairs nevar glābt pat mūsdienu medicīna, stājas tiesas priekšā. Bet sistēma jau īpaši šobrīd nemainās, pozitīvas pārmaiņas nes vienīgi ģimenes, kuŗas vēlas šiem bērnniem palīdzēt, kamēr polītiķi lielāko tiesu runā par to, ka vajag dzemdēt vairāk bērnu un vajag viņus audzināt patriotisma garā.

 

Jāsecina, ka jau minētais NA kongress ne ar ko nepārsteidza, polītiķi sacīja to, ko nebija grūti paredzēt, un ir skaidrs, ka galvenais ir skaļi un labi redzami vicināt patriotisma karogu, jo vēlēšanas jau nākamajā rudenī. Smago un nepateicīgo ikdienas darbu ar dzīves pabērniem dara citi, daudz nerunājot un nereklamējoties. Atliek cerēt, ka arī NA sadzirdēs Jura Cālīša sacīto žurnālam Ieva: “Galvenais – katru reizi, atsaucoties kaut kam labam, mēs ne tikai izdarām šo labo darbu, bet veidojam Latviju tādu, kādu mēs to gribam redzēt. Tad mēs visi jūtamies cits citam vajadzīgi, piederoši un saistīti un tiešām sākam kļūt par valsti un tautu – citu Latviju.”

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA