EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latvijas valsts Simtgade un “privatizācija”
83428

Sallija Benfelde    09.01.2018

 

„Šis ir īpašs gads, jo Latvija svinēs savu Simtgadi”, sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā Jaungada uzrunā. Prezidents arī atgādināja, ka rudenī gaidāmas Saeimas vēlēšanas, un aicināja polītiķus, viņu solījumus un darbus vērtēt jau tagad. Tomēr galvenais un svarīgākais bija aicinājums nevienam nestāvēt malā, piedalīties savas valsts ikdienā, mazo un lielo lietu sakārtošanā, kas Prezidenta runā atkārtojās vairākas reizes.

 

Savukārt premjerministrs Māris Kučinskis runāja par pagājušajā gadā padarīto, minot gan nodokļu reformu, gan reformas izglītībā un veselības aprūpes budžeta pieaugumu. “Pats svarīgākais nodokļu reformas mērķis bija vairot sociālo taisnīgumu. Bet vai reforma jau ir radījusi taisnīgu sabiedrību? Noteikti nē, jo līdz tai vēl ir ejams tāls ceļš: mums trūkst pieredzes, un arī no citām valstīm aizgūtie taisnīguma vai nodokļu modeļi Latvijā nav gluži dzīvotspējīgi,” sacīja Kučinskis. Runājot par izglītību, premjers atzina, ka tā ir ļoti jutīga nozare un ka reformas virsmērķis – vienādas kvalitātes izglītība visiem – nav apstrīdams vai atceļams. “Tas ir tas pats sociālā taisnīguma un Latvijas nākotnes jautājums. Un mūsu bērnu nākotne ir svarīgāka par sastingušo sistēmas tagadni vai leģendām apvīto pagātni,” sacīja premjers. Tiesa gan, pieminot Latvijā vissāpīgāko temu – veselības aprūpi, premjers runāja vien par algām un par to, ka nedrīkst būt nekādas diskriminācijas attiecībā uz medmāsu un palīgpersonāla atalgojumu, bet par to, kādēļ vispār pastāv veselības aprūpe un vai ir cerība, ka tās pieejamība uzlabosies, Kučinskis nebilda ne vārda. 

 

Kopumā, atskatoties uz abu amatpersonu teikto, jāteic, ka Valsts prezidenta uzruna bija emocionāla, bet valdības vadītāja – racionālāka un, acīmredzot, domājot par vēlēšanām, vērsta uz noteiktām iedzīvotāju grupām. Šis gads tika solīts izcils, un, protams, par to varēs spriest tikai gada beigās. Vai nodokļu reforma tiešām mazinās plaisu starp tiem, kuŗi neskaita centus, un tiem, kuŗiem pietrūkst ikdienas dzīvei nepieciešamais, rādīs laiks. Arī tikai laiks rādīs, vai veselības aprūpe ir kļuvusi pieejamāka. Skaitļi liecina, ka ekonomika aug, lai gan liela daļa Latvijas iedzīvotāju maciņos to nejūt. Varbūt tā ir ļoti subjektīva sajūta, bet aizvien biežāk jādomā, ka mūsu valsts izskatās pēc labi ģērbtas dāmas, zem kuŗas dārgās kleitas slēpjas noplukusi apakšveļa. Vēl vairāk, izskatās, ka nauda un izdevīgums ir kļuvis par galveno dzinējspēku, bet tā dēvētās vērtības un principi noder vien aizsegam. Spilgts piemērs ir Parlamentārās izmeklēšanas komisija t.s. “oligarhu lietā”, kuŗai nule jābeidz savs darbs, bet komisijas priekšsēdei Ingunai Sudrabai joprojām nav pielaides valsts noslēpumam. Izņemot dažus deputātus, Saeimā tas nevienu īpaši neuztrauc, lai gan tas ir absurds, ka vadītājai, kuŗas komisija strādā ar dokumentiem, kuŗiem vajadzīga minētā pielaide, tos nemaz nedrīkst lasīt. 

 

Uztrauc arī tas, kas notiks ar sabiedrisko mediju – Latvijas Radio un vai tas netiks “privatizēts” kādas vai kādu partiju interesēs, jo – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) par Latvijas Radio valdes locekli satura attīstības jautājumos ir iecēlusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda padomnieci Sanitu Diku-Bokmelderi. Šis lēmums daļā sabiedrības radījis neizpratni un satraukumu par to, kas tālāk notiks ar Latvijas Radio, jo tas ir viens no diviem sabiedriskajiem medijiem valstī. Faktiski jautājumi ir divi: par Dikas-Bokmelderes profesionālo pieredzi un par partijisko piederību. (Dienu pirms beidzās pieteikšanās uz brīvo Latvijas Radio valdes locekļa vietu apturēja savu darbību NA.) 

 

Par jaunieceltās valdes locekles profesionālo pieredzi bažas pauž daudzi žurnālisti un mediju vides profesionāļi, jo, pirmkārt, ir radio un, otrkārt, sabiedriskā medija specifika. Pat ziņas teksts un pasniegšanas veids par vienu un to pašu notikumu nedaudz atšķiras, atkarībā no tā, vai ziņu lasa vai dzird vai dzird un redz. Radio ir sava specifika, tāpat kā presei vai televīzijai. 

 

Tomēr galvenokārt bažas ir tādēļ, ka Latvijas Radio ir sabiedrisks medijs, kuŗam nav jāstrādā kādas (vai kādu) partijas, ekonomisko grupējumu interesēs. Komercraidorganizācijām galvenais ir nopelnīt, tās var ievērot sava īpašnieka intereses, protams, nepārkāpjot valsts likumus. Komercraidstacijas var nodarboties, piemēram, tikai vai pārsvarā ar izklaidi, jo to mērķis ir peļņa. Sabiedriskā medija uzdevums ir informēt un izglītot, nodrošināt sabiedrības tiesības saņemt daudzveidīgu un neatkarīgu informāciju un idejas. Vai Dikai-Bokmelderei ir zināšanas par žurnālistiku un izpratne par to, kas ir sabiedriskais medijs, patiesībā nav skaidrs. Tāpat kā nav skaidrs, vai partijas biedre, kuŗa dienu pirms dokumentu iesniegšanas konkursam aptur savu darbību partijā, var, grib un spēj nedomāt savas partijas, bet domāt sabiedrības interesēs.

 

NEPLP priekšsēdes Daces Ķezberes sacītais preses konferencē, ka viņa jautājusi, vai partijas piederība, kaut apturēta, ietekmēs Dikas-Bokmelderes darbu, un amata kandidāte atbildējusi, ka neietekmēs, izklausās pēc anekdotes, ne nopietnas vērtēšanas. Tātad – par sabiedriskā medija valdes locekli varētu iecelt arī Saskaņas vadītāju Nilu Ušakovu vai Nacionālās apvienības vadītāju Raivi Dzintaru – viņi ir strādājuši žurnālistikā un varētu teikt, ka viņu uzskati un partijas piederība neietekmēs sabiedriskā medija saturu? Protams, tas ir kārtējais absurds, jo attiecināt publisko kapitālsabiedrību pārvaldības likuma noteikumus par kandidātu atlasi arī uz sabiedriskā medija amata kandidātu atlasi ir vairāk nekā dīvaini. Interesanti ir arī tas, ka nekādus iebildumus nav paudusi, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas liek domā, ka abas partiju apvienības sabiedriskā medija polītizēšanas jautājumos labi saprotas – varbūt pat bez vārdiem un klusām norunām. 

 

Desmit mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām tas ir bīstami, un, manuprāt, šis NEPLP lēmums ir viens no Latviju apdraudošākajiem lēmumiem šajā gadā. Atliek cerēt, ka “velns nav tik melns, kā to mālē” un ka Latvijā neatkārtosies Polijas stāsts, kur ļoti līdzīgā veidā, soli pa solim, sabiedriskie mediji tiek apklusināti.

 

Tāpēc, domājot par šo gadu, jāsecina, ka naudas varbūt arī būs vairāk, bet vai valsts “privatizēšanas” process tiks apturēts, grūti spriest. Jācer, ka diasporas aktīva iesaistīšanās vēlēšanu procesā situāciju var mainīt – ja nobalsotu visi ārpus Latvijas mītošie balstiesīgie, tās varētu būt astoņas deputātu vietas Saeimā.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA