EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Aizslēgtās pasaules piezīmes 2020.gads vienkārši nozūmēts...
115217

Ģirts Salmgriezis no Briseles    15.12.2020

 

 

Šis Ziemsvētku laiks pienācis pavisam dīvaini, gads vienkārši ir nozūmēts, dažādās satikšanās zūmēšanas platformās aizgājusi virtuālā dzīve, un joprojām grūti pateikt, kad dzīve atgriezies ierastās sliedēs, un vai neizcelsies nemieri, protesti. Un cik dažādi biznesi spēs savilkt finanču galus kopā? Bet, vai tas mums var nozagt Ziemsvētku gaidīšanas prieku? Briselē svētku egle skaista izrotāta Grand Place – Lielajā laukumā, tikai to var apskatīt ar masku, laukumā arī smēķēt nedrīkst, tāpat nedrīkst ieturēt maltīti, jo vienā no nedēļas nogales dienām cilvēki plūda straumēm. Daudzi bij vienkārši noguruši no mājās sēdēšanas, un, tāpat kā pēc pirmā izolācijas laika, beļģi pārpildīja bārus un restorānus, tāpēc tie slēgti. Toties dižkaites statistika Beļģijā krietni kritusies, un redzēs, kas notiks pēc Ziemsvētkiem, kad cilvēki atkal daudzi būs satikušies. Beļģijas valdība vīrusa apkarošanai ir piegājusi diezgan radoši. Ja mājās tiek ielūgti četri viesi, tad tikai viens no viņiem ir izmantot namatēva labierīcības. Ja pārējie vēlas doties uz tavu ķemertiņu, tad jādodas mājās. Punkts. Tad jābeidz svētku ballīte.

 

Šajā laikā aktuāls bija kļuvis jautājums, vai daļa sabiedrība ir kļuvusi viedāka nekā to prognozēja dažādi filozofi un eksperti.  Manuprāt, īsti nav piepildījušās dažādu ekspertu prognozes par izmaiņām sabiedrībā. Daudzi nav īsti mācījušies pieticību, joprojām godā ir patērētāju kults, par mūsdienu svētnīcām un tempļiem ir kļuvusi veikali, iepirkšanās centri. Nevaru vien saprast diskusijas un satraukumus Latvijā par to, ka nedēļas nogalē nevar nopirkt alkoholu. Beļģijā, piemēram, nepārtikas veikali bija ciet vairāk nekā mēnesi. Un nedzirdēju nevienu beļģu sievieti vai arī vīrieti sūdzamies par apģērba trūkumu. Pirms veikalu slēgšanas bija iespēja iegādāties nepieciešamās lietas vai pasūtināt tās internetā. Arī man bija savs “eposs” ar iepirkšanos internetā.  Manā gadījumā tas nebija “Lāčplēsis”, “Eposs par Gilgamešu”, “Kalevdēls” vai “Iliāda” - tas bija eposs par grilu. Manā dzīvē bija ienākusi varoņpoēma, eposs ar nosaukumu “Griliāda”, kas pēdējo nedēļu laikā turpina attīstību, pilnveidoties ar jauniem pārsteidzošiem pavērsieniem, nervu galus kutinošiem nospriegojumiem. To var saukt arī par reālteiku - gada izskaņā Briselē. 

 

Viss aizsākās pavisam mierīgi, kādā paklusā rudens novakarē, kad mani draugi no digitālajām aprindām pamudināja pasūtināt no tīmekļa tiešsaistē jaudīgu elektrisko grilu,  kas gaļai un dārzeņiem piešķir pavisam citādu kvalitāti. Parasti esmu diezgan piesardzīgs ar iepirkumiem no dažādām vietnēm, aplikācijām, jo atšķirībā no maniem digitālajiem draugiem negribu visu dzīvi vienkārši lejupielādēt no klēpjdatora. Vai laulības līgumu, piemēram, apstiprināt viedtālrunī... Neliegšos, dažkārt gribu izbēgt no virtuālās dzīves un dažkārt gribas arī simbolizēt pagājušo gadsimtu. Taču dižkaite tevi, gribot vai negribot, ierauj zūmēšanas platformās, attālinātos iepirkumos, attiecībās, sarunās...

 

Mana “Grilliāda” sākās daudzsološi. Tika solīts grils jau pēc dažām dienām. Bet nebija - itin nekā! Tad tika pakots un pakots, vests pa dažādiem lielceļiem un mazceļiem. Trīs reizes - ik pa četrām stundām, kā tas tika oficiāli izziņots, gaidīju pastnieka zvanu pie durvīm, reizēm pat pieklusinātas mūzikas pavadījumā, kas mijās ar čurkstošo kamīnsveces liesmiņas sprēgāšanu, lai tikai dzirdētu vienīgi “augstā sūtņa” zvanu pie namdurvīm. Ne vēsts, ne miņas... Vienā brīdī notika kas negaidīts. Mans sūtījums tika atstāts kāpņu telpā pusdienlaikā, lai gan biju samaksājis papildus naudiņu par sūtījumu transportēšanu pēc darba laika. Atverot paku, manas acis izpletās kā Ēģiptes piramīdas un elpa aizrāvās kā maratona finišā... Saņēmu - divas rotaļlietas, kas domātas mazuļiem vecumā līdz pieciem gadiem! Un ko nu mazuļi darīs pie svētku eglītes ar manu grilu? Par ikdienas rutīnu bija kļuvusi sazināšanās ar kompānijas sūdzību nodaļas operatorēm. Jāteic - zelta meitenes, stipri turējās pretim maniem kritikas viļņiem, tikai brīžiem pats iedomājos, kā no neskaitāmām sūdzībām mentāli atkopjas, attīrās glancēto balsu īpašnieces, jo, iespējams, es ne pirmais, ne pēdējais nokaitinātais klients. Tika rasts risinājums, nosūtot grilu uz krāsu veikalu, kas atrodas manā Meža rajonā. Tad sākās “Grilliādes” otrā daļa. Aizdevos uz veikalu, bet izrādās, ka biju veikala darbinieku iztraucējis pusdienlaikā, kas bija sācies pirms piecām minūtēm. Palūdzu, vai tiešām nevar izsniegt manu sūtījumu. Esmu to gaidījis ilgi, ilgi. Nelīdzēja mana lūdzošā un pazemīgā seja... Tad saņēmu pretim tādus vārdus, kas dažu sekunžu laikā izārdīja pa visām vīlēm mīļās Briseles vienreizīgo šarmu un nomālēja to tik netīru un rupju! Arī pēc pusdienlaika izrādījās, paciņa nav atceļojusi uz krāsu veikalu.

 

Tomēr “Griliādes” trešā daļa šķita cerīgāka - ar sirdī pukstošo vēsti par lielo finālu. Bija atsūtīts vēstījums, kad precīzi beidzot ir piegādāts sūtījums uz krāsu iepirkumu noliktavu, lai gan biju zelta operatorei norādījis par apkalpošanas kvalitāti šajā krāsotavā. Viesojoties atkal šajā sūtījumu vietā - ne miņas, ne ziņas par manu grilu. Eposs “Grilliāda” turpinās... Oficiāli bija izziņota grila meklēšana. Jā, esmu pamatīgi izgrilēts šajā neprofesionālā servisa labirintos. Taču kompānija beigās paziņoja, ka grils ir aizsūtīts atpakaļ, un veikals ir atteicies to pieņemt. Bet kas gan ir viens grils salīdzinājumā ar mūžīgo sveces gaismu Adventes vainagā? Tas man nav sagandējis Ziemsvētku gaidīšanas īpašās izjūtas.

 

Ja manā dzīvē bija varoņpoēma ar grilu, tad Eiropas institūcijās  tāda bija spēcīgi iezīmēta cīņa par naudu.

 

Viena lieta, kas vieno visus polītikas līmeņus, ir Eiropas izmantošana savā labā.  Dažādos preses izdevumos bieži lasu stāstus par jaunatklātiem ceļiem, tiltiem, skolu remontiem. Fotografiem lepni pozē pašvaldību vadītāji, kuŗi ir piedalījušos daudzo projektu īstenošanā. Taču šajos brīžos bieži vien tiek aizmirsts pateikt paldies vai pieminēt Eiropas Savienības iespējas, iegūtos finanču resursus. Tas liekas pašsaprotami, ka Brisele dod, un mums tas pienākas. Līdzko sākas diskusijas, ka Latvija varētu iegūt mazāk naudas no kopējā Eiropas Savienības budžeta, tā neapmierinātību pauž, piemēram, kādas lielākas pašvaldības vadītājs Latvijā, kurš bieži vien savā publiskajā retorikā ir negants, kritisks par kopējo sadarbību Eiropas Ūnijā. 

 

Vēl pavisam nesen pandēmijas sākumā Italija smagi kritizēja ES - par palīdzības nesniegšanu. Lai gan bija pamatoti, tomēr veselības aprūpe ir katras dalībvalsts pārziņā, un tā nav kopējā ES kompetence. Kad vasarā tika sadalīta palīdzības nauda ES valstīm, lai atkoptos no ekonomiskās krizes, tad tas šķita pašsaprotami, bet vai mēs dzirdējām lielu paldies, piemēram, no tās pašas Italijas? Manuprāt, Eiropas izmantošana savā labā ir ļoti sena pandēmija, kas izplatījusies gandrīz vai no pašiem savienības pirmsākumiem. Jēdzienam -vairāk naudas nav nacionālo robežu. Reizēm vēlētos, lai vietējie un nacionālie polītiķi uzsver un atgādina ES iespējas, dalības ieguvumus, jo viņi ir vistiešākajā sasaitē ar saviem vēlētājiem nevis  es un pārējie citlpanētieši no Briseles.

 

Aktuāls jautājums, kā mainīsies polītiskie procesi, vai kritīs valdības vairākās valstīs? Tā ir vēlētāja atbildība. Ja izvēle veidojas vien pēdējā mirkļa iespaidā, ja vēlēšanas uztveram tikai kā šovu, tad rezultāts var būt arī neprognozējams. Arī šajā pandēmijas laikā cilvēki bieži vaino valdību, bet - cik paši esam gatavi ievērot noteikumus? Tiek izmantots arguments, ka Latvijā varētu būt dzīve kā Zviedrijā. Bet jautājums - vai mēs paši esam gatavi maksāt tik augstus nodokļus kā Zviedrijā, nevis pie pirmās izdevības censties apmānīt valsti? Es teiktu - polītikas process ir kopsadarbība. Ja arvien vairāk mazināsies plaisa starp mēs un viņi, tad Latvija  veidosies par vēl labāku vietu uz šīs planētas. Ir ļoti jau daudz kas sasniegts, un arī paveiktais jānovērtē atzinīgi!  Man nav ne mazāko šaubu, un es tikai varu piekrist teicienam, ka Latvija ir izdevusies valsts, par spīti dažādām grūtībām un veicamiem darbiem, kas mums vēl priekšā! Viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās!

 

Bet pāri visam - Ziemsvētku gaidīšanas prieks, jo beidzot taču ir jānotic brīnunam, ka pasaule atbrīvosies no vīrusa un dižkaite paliks kā slikts vēstījums vēsturei par 2020.gadu! 

 

Lai mums visiem laba veselība 2021.gadā!

 


 

Atpakaļ