EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Mūžīgā globālā Latvija
102727
Foto: Zane Bitere, LETA

Pauls Raudseps, žurnāla Ir komentētājs    23.10.2018

 

Runa nolasīta 2018. gada 26. septembrī Rīgā, PBLA valdes sēdes atklāšanā

 

 

Jāatzīstas, ka biju pagodināts, bet arī nedaudz apmulsis par aicinājumu runāt PBLA valdes sēdes atklāšanā. Mani lūdza izteikties par diasporas nozīmi šodienas Latvijā, bet — ko gan es varu par to īsti pateikt, ja esmu Latvijā nodzīvojis jau savus 27 gadus?

 

Bet tad sapratu, ka varbūt tieši tāpēc man būtu jāpieņem šis ielūgums, lai parunātu par to, kā saplūst un mijiedarbojas Latvija un trimda, Latvija un diaspora, Latvijā dzīvojošie un ārpus tās mītošie. Lai parunātu par to, ka tās nav divas nošķirtas pasaules, bet patiesībā ir savstarpēji saistītas viena veseluma daļas, kas viena otrai ir vajadzīgas — dažkārt varbūt pat vairāk, nekā mēs to apzināmies.

 

Kopš 19. gadsimta vidus, kad lielākā daļa latviešu atbrīvojās no muižas valgiem un varēja sākt paši taisīt savu ceļu pasaulē, ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem vienmēr bijusi svarīga loma tās likteņa veidošanā.

 

Lai gan mēdzam prātā zīmēt mentālu karti, kurā ir krasa robeža starp Latviju un pārējo pasauli, starp tiem, kas dzīvo šeit, un tiem, kas dzīvo citur, manuprāt, jau vairāk nekā 150 gadus Latvijas garīgās, polītiskās, intelektuālās un arī tautas robežas ir krietni plašākas par ģeografisko līniju, kuŗu iezīmējam ar robežstabiem. Šī plašā, tagad jau globālā Latvija redzama gan lielos vēsturiskos notikumos, gan mazākos ģimenes stāstos.

 

Neliela personiska atkāpe, kas illustrē šo lielo diasporas ietekmi.

 

Šoruden pienāks brīdis, kad Latvijā būšu dzīvojis ilgāk nekā jebkuŗā citā vietā pasaulē. Skatoties no manas bērnības perspektīvas, tas pats par sevi ir pārsteidzošs notikums, bet savā ziņā varbūt pat pārsteidzošāks ir tas, ka visai drīz būšu nodzīvojis Latvijā ilgāk nekā abas manas vecāsmātes, kuŗām bija ļoti liela ietekme uz to, ka šodien šeit esmu. Abas piedzima ārpus Latvijas — viena Varšavā, otra Pēterpilī. Tas tāpēc, ka viņu tēvi pirms Pirmā pasaules kaŗa nevarēja šeit atrast piemērotu darbu. Tāpat kā šodien daudzi dodas meklēt iztiku citur Eiropas Savienībā, arī tolaik daudzi no Latvijas meklēja darbu tajā vienotajā ekonomiskajā telpā, kuŗu sauca par Krievijas impēriju.

 

Mātes māte pārcēlās uz Latviju dažus gadus pirms Pirmā pasaules kaŗa, tēva māte - tikai 1920. gadā pēc Miera līguma noslēgšanas ar padomju Krieviju. Viņa man iemācīja lasīt. Protams, latviski. Viņai bija skaista, izkopta, precīza valoda. Viņa varēja dienām pukoties par to, ka kāda latviešu draudzene ASV pateikusi, ka aizbrauks uz veikalu pēc “čikena”, tātad pēc vistas. Tas viss bija par spīti tam, ka došanās trimdā 1944. gadā nozīmēja, ka viņa mazāk nekā trešdaļu sava mūža pavadīja Latvijā. Tomēr Latvija viņā bija vienmēr.

 

Man šķiet, ka šis mazais stāsts sasaucas ar mūsu vēstures lielo stāstu, kuŗā redzams, ka ārpus Latvijas nonākušajiem ir bijusi būtiska ietekme uz tautas un valsts attīstību.

 

Tā tas bija jau tautas Pirmās atmodas laikā. Tas droši vien ir pašsaprotami, bet nebūtu lieki atgādināt, ka viens no pirmās tautas atmodas galvenajiem iekustinātājiem — Pēterburgas Avīzes —, kā liecina nosaukums, tika izdotas Pēterburgā — sava veida politiskajā trimdā, jo vācbaltieši šāda izdevuma parādīšanos Latvijā nebūtu pieļāvuši. Pēterburgas Avīžu redaktors Krišjānis Barons gandrīz 40 gadus (no 1856. līdz 1893. gadam) dzīvoja ārpus Latvijas — vispirms Tērbatā, pēc tam Pēterburgā, tad Maskavā. Tur 1878. gadā Barons sāka lielo dainu vākšanas darbu, kas ir viens no mūsu kultūras stūrakmeņiem. Slavenais Dainu skapis turpat arī tika izgatavots, un, dzīvodams Maskavā, 15 gadu laikā Barons saņēma apmēram 150 000 četrrinžu no dziesmu vācējiem Latvijā.

 

Ārpus Latvijas dzīvojošiem cilvēkiem bija ļoti svarīga loma valsts neatkarības idejas izvirzīšanā un atbalstīšanā.

 

Prasība pēc neatkarīgas Latvijas arī pirmo reizi izskanēja trimdā. Viens no mūsu izcilākajiem valstsvīriem Miķelis Valters 1898. gadā devās uz Šveici, lai izvairītos no izsūtīšanas uz Vjatku Krievijā. Lai gan tobrīd viņš bija sociālists, Valters nekādā gadījumā nebija internacionālists, un mērķi — neatkarīgu Latviju — viņš izvirzīja rakstā Patvaldību nost! Krieviju nost!, kas tika publicēts 1903. gadā laikrakstā Proletārietis.

 

Viens no slavenākajiem latviešu trimdiniekiem, protams, ir Rainis. Izsūtījumā Krievijā viņš uzrakstīja savu pirmo dzejoļu krājumu Tālas noskaņas zilā vakarā, bet trimdā Šveicē, kur nodzīvoja 15 gadus, Rainis sarakstīja lielāko daļu no saviem svarīgākajiem darbiem, to skaitā lugas Zelta zirgs, Pūt,vējiņi! un Jāzeps un viņa brāļi, dzejoļu krājumus Klusā grāmata un Gals un sākums, arī poēmu Daugava, kas iedvesmoja Latvijas kaŗavīrus cīņās pret Bermontu. Tā laika kaŗavadoņi teica, ka brīvības cīņās Raiņa Daugava atsvērusi veselu pulku, un tās vārdi Mārtiņa Brauna kompozīcijā Saule, Pērkons, Daugava turpina mūs aizkustināt un pacilāt joprojām.

 

Arī 1917. gadā pēc Februāŗa revolūcijas principiālākās prasības Latvijai izmantot savas pašnoteikšanās tiesības izskanēja no ļaudīm, kas atradās emigrācijā vai bēgļu gaitās. Kamēr Latvijā vēl tikai formulējās idejas par autonomiju, Maskavā iznākošais laikraksts Dzimtenes Atbalss, ap kuŗu pulcējās jauni, nacionāli noskaņoti inteliģences pārstāvji, jau drīz pēc revolūcijas rakstīja, ka “pilsoniskās brīvības vēl nav nacionālās brīvības, kādēļ spēkā paliek tie mūsu centieni, kas prasa nacionālo atsvabināšanos un pašnoteikšanos”.

 

Arī Amerikā dzīvojošie latvieši (pirmās tautiešu biedrības tur veidojās jau 19. gadsimta beigās) izdevumā Amerikas Vēstnesis 1917. gadā pieprasīja Latvijas neatkarību. 1918. gadā kādā sapulcē viņi savāca 10 000 dolaru, lai palīdzētu tautiešiem Eiropā — šodien tas būtu vairāk nekā 150 000 dolaru.

 

Arī starpkaŗu gados trimda un tās pieredze nezaudēja nozīmi. Pieminēšu nelielu, bet, manuprāt, līdz galam neizpētītu piemēru. Labi zināms, ka Kārlis Ulmanis sešus gadus pavadīja ASV un arī studēja Nebraskas Universitātē. Mazāk uzmanības pievērsts tam, kādu iespaidu šie trimdas gadi atstāja uz viņa domāšanu, vismaz saimnieciskā jomā.

 

Latviešu Zemnieku savienības līdzdibinātājs un Tautas padomes loceklis profesors Jānis Vārsbergs atcerējās, ka jau Pirmā pasaules kaŗa gados Rīgas Lauksaimnieku centrālbiedrības sanāksmēs Ulmanis runājot bieži piebildis “pie mums Amerikā”. Vēlāk Ulmaņa kritiķi pārmeta, ka “Zemnieku savienības vadība ar K. Ulmani priekšgalā zemniecības tautsaimnieciskajā dzīvē sāka dievināt akciju sabiedrības un “amerikānisko kooperāciju””.

 

Kā labi zināms, pēc Otrā pasaules kaŗa un padomju okupācijas trimdā nonākušie latvieši palīdzēja nodrošināt, lai Rietumu valstis un īpaši ASV patur spēkā okupācijas neatzīšanas polītiku, kas ir atjaunotās Latvijas valsts tiesiskās pastāvēšanas pamatā.

 

Pateicoties nepārtrauktai lobēšanai un polītiskajām aktīvitātēm, trimdas pārstāvji panāca, ka pirms 1976. gada Helsinku konferences ASV paziņoja, ka neatsakās no neatzīšanas poīitikas.

 

Savukārt Trešās atmodas laikā trimdas lielā ietekme Senātā piespieda ASV valdību rēķināties ar baltiešu prasībām un nodrošināja, ka Latvijai un pārējām Baltijas valstīm Amerikas ārpolītikā ir atšķirīgs statuss salīdzinājumā ar citām PSRS republikām. Tas kļūst skaidrs jebkuŗam, kuŗš palasa tā laika ASV prezidenta Džordža Buša, viņa nacionālās drošības padomnieka Brenta Skovkrofta vai tā laika valsts sekretāra Džeimsa Beikera atmiņas. Baltijas jautājumam viņi savās grāmatās velta pārsteidzoši lielu uzmanību.

 

Trimdas polītiskajai ietekmei aizvien bija liela nozīme arī laikā, kad Latvija gatavojās iestāties NATO.

 

Kopš neatkarības atjaunošanas liels skaits Latvijā dzimušo, dažādu iemeslu mudināti — mīlestības, darba, piedzīvojumu, izglītības dēļ —, ir devušies uz citām valstīm. Ir sācies jauns posms diasporas vēsturē, tomēr tas nav būtiski mainījis faktu, ka Latvija kopš 19. gadsimta ir bijusi globāla parādība. Patiesībā šīs globālās Latvijas dažādās izpausmes ir ciešāk savijušās nekā jebkad. Šogad janvārī man bija iespēja dažas dienas pabūt pasaules otrajā galā — Adelaides vasaras vidusskolā, kur skolotāji gan no “vecās” trimdas, gan “jaunās” diasporas un no pašas Latvijas piedalījās jauno Austrālijas latviešu izglītošanā.

 

Tur satiku jaunu vīrieti, kuŗš dzimis un audzis Austrālijā, atbraucis uz Latviju strādāt Eiropas Savienības prezidentūras birojā, atgriezies Austrālijā, lai pabeigtu savu maģistra gradu, un pēc tam plāno atkal pārcelties uz Latviju. Tas viss tagad šķiet normāli un dabiski.

 

Protams, ir arī atšķirības starp šeit dzīvojošajiem un ārpusē nonākušajiem, un arī diaspora nebūt nav viengabalaina. Taču Latvija jau arī nav viengabalaina — latgalieši, ventiņi, suiti, malēnieši, rīdzinieki un piebaldzēni un tā tālāk, un tā joprojām —, katram ir sava pieredze, sava mazā kopiena, varbūt arī savs īpatnējais runas veids. Kad atbraucu uz Latviju 80. gadu beigās, dažkārt teicu, ka nāku no “trimdas pagasta”, un šis apzīmējums man vēl aizvien šķiet uzrunājošs.

 

Tātad, raugoties uz gaŗo vēstures ritējumu, ārzemēs dzīvojošajiem ir bijusi, ir un noteikti arī nākotnē būs liela nozīme Latvijai. Ārzemēs dzīvojošajiem ir pieredze, kas Latvijai lieti noder. Ārzemēs dzīvojošie var Latvijai sniegt atbalstu — gan materiālu, gan polītisku, gan morālu. Ārzemēs dzīvojošie var palīdzēt ar valsts popularizēšanu, kas ir jo sevišķi svarīgi šajā informācijas laikmetā.

 

Bet to visu jau jūs zināt. Taču ir vēl kaut kas, par ko varbūt dažkārt mazāk domājam.

 

Tie, kas dzīvo ārzemēs, nevar uzskatīt savu piederību Latvijai par pašsaprotamu, un tas liek aktīvāk domāt par ideāliem. Ārpus Latvijas dzīvojošajiem ir lielāka brīvība noformulēt savus ideālus, bet vienlaikus arī lielāka nepieciešamība to darīt, lai pašiem būtu skaidrs, kāpēc viņi uztur sevī dzīvu latvietību. Pasīvā ļaušanās dzīves plūdumam nozīmētu, ka viņi noslīkst ikdienībā.

 

Tāpēc, iespējams, tā nav sagadīšanās, ka pirmo reizi principiālā prasība pēc pilnīgas neatkarības izskanēja tieši ārpus Latvijas — Miķeļa Valtera Šveices trimdā. Tur tas bija iespējams — bet arī nepieciešams.

 

Tieši diasporas redzējums, kas vienlaikus ir piederīgs Latvijas lielajai kopībai, bet ir arī skats no malas, var būt īpaši nozīmīgs, gan iezīmējot ideālo Latviju, kuŗu gribam veidot, gan šo vīziju reālizējot.

 

Protams, bez Latvijas diasporai zūd jēgas. Šeit risināsies būtiskākie notikumi valsts un tautas vēsturē, šeit veidosies tās liktenis. Taču — ārzemēs dzīvojošie ir daļa no Latvijas lielās kopienas, un viņu balsi ir svarīgi dzirdēt, tajā skaitā arī vēlēšanās. Tāpat kā diasporai ir nepieciešama Latvija, arī Latvijai ir nepieciešama diaspora — to parāda mūsu vēsture kopš Pirmās tautas atmodas.

 

Novēlu PBLA turpināt apzināties šo īpašo lomu un savā darbībā vēl vairāk stiprināt saiti, kas visiem, lai kur mēs dzīvotu, ir tik svarīga.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA