EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Vai jūs to zinājāt?
112096
Egils Levits: „Mamma mani audzināja ļoti brīvi, neko neaizliedza, nenoteica ̶ dari to, nedari šito...”

   19.05.2020

 

 

„Tā kā Ingeborgai Vācijā bija radi vairākās paaudzēs, viņa centās saņemt izceļošanas atļauju „ģimenes apvienošanas kārtā”, taču varas iestādes allaž atteica. 70. gadu sākumā tā saucamā „saspīlējuma atslābuma” polītikas ietvaros Padomju Savienība centās uzlabot attiecības ar Rietumiem, un pirms ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītes Maskavā 1972. gadā  kā labas gribas žestu daudziem polītiski citādi noskaņotajiem un ebrejiem ļāva izbraukt uz Izraēlu... Šo iespēju izmantoja arī mans tēvs. 1972. gada vasarā vecāki saņēma izceļošanas atļauju. Man toreiz bija 17 gadu, tikko biju pabeidzis vidusskolu. Kad atstājām PSRS, mēs nedevāmies uz Izraēlu, bet gan tieši uz Rietumvāciju, kur mammai Hamburgā bija radi. Tur viņa nodzīvoja turpmāko mūžu. (..)

 

Vācijā Ingeborga izpleta spārnus. Viņa tūlīt ielēca trimdas mediju vidē, tika uzņemta Latviešu preses biedrībā un publicējās gan ar savu vārdu, gan pseudonimu Aija Zemzare. Viņas asajam novērotājas prātam beidzot bija brīva iespēja izpausties. Sāka ar reminiscencēm no dzīves padomju sistēmā. Tās ir godīgas pārdomas par neloģisko sadzīvi, par cilvēktiesību žņaugiem, par PSRS militāro apetīti...

 

Ingeborga rakstīja daudz. Nacionālās bibliotēkas krājumā uzeju vairākas interesantas ar Aijas Zemzares vārdu parakstītas publikācijas. Arī šodienas acīm tās šķiet analītiskas, illustrējošas, uzrādot temas, kuŗas Padomju Savienībā slēpa. Ielasos un aizraujos ne pa jokam – daudz ko atceros no savas bērnības un nebrīnos, ka šo rakstu saturu ne reizi vien ķengājis padomju kontrpropagandas rupors Dzimtenes Balss. Kaut vai Levites objektīvie  novērojumi par okupētās Latvijas sadzīvisko reālitāti. Viņa to labi pārzināja, jo vēl nesen pati stāvējusi rindās Rīgas veikalos, lai sagādātu dievišķo maltīti palielajam  bērnu pulciņam. Viņa itin labi zina arī par sieviešu veselības aprūpi – ne vien kā vecmāte, bet arī kā daudzbērnu māte. 1973. un 1974. gada rakstos, kas publicēti Daugavas Vanagu Mēnešrakstā. (..) 

 

70. gadu vidū Londonas Avīzē Ingeborga atklāja interesantus faktus par privātas korespondences cenzūru – no savas pieredzes, no sarunām ar citiem emigrantiem. Mēs visi zinām par vēstuļu pazušanas gadījumiem, īpaši, ja to saturs skar polītiskus jautājumus, vai arī, ja tajās ir informācija  par dzīvi  un brīvību Rietumu valstīs. Tā, piemēram, ja rakstīts par Rietumvācijas strādnieku pirktspēju vai sociālo palīdzību Rietumos, šāda satura vēstules pie adresāta nenonāk. Piederīgie Latvijā saņēma vēstules, bet bez klātpieliktajām fotografijām, un nekas neliecināja, ka vēstules būtu atvērtas. Ir zināmi gadījumi, kur grāmatām un žurnāliem izplēstas lappuses. Dažreiz saņēmējs atrod uz saiņa zīmogu krievu valodā: Konfiscēts pēc 23.statusa. Ko nozīmē šis 23. statuss, to nezina pasta darbinieki ne Latvijā, ne ārzemēs. Visos gadījumos konfiscē reliģiska satura literātūru, Bībeli un skaņuplates ar garīgām dziesmām. Tā šogad nav zināms neviens gadījums, kur Latvijā būtu saņemta kāda skaņu plate ar Ziemsvētku dziesmām.” 

 

70. gadu nogalē Ingeborga Levite bija redaktore vienā no lielākajām trimdas laikrakstiem Brīvā Latvija. Viņas laikā laikraksts  ieguva asāku polītisku ievirzi, jo vairāk pievērsa  uzmanību notikumiem Latvijā un kritiski tos izvērtēja. Čekas vadītajā laikrakstā Dzimtenes Balss viņu par to nosodīja. Ingeborga iesaistījās arī Latviešu nacionālā fonda darbā, ko vadīja dzejnieks Andrejs Eglītis Stokholmā. Fonds galvenokārt mēģināja iegūt informāciju par situāciju okupētajā Latvijā, lai darītu to zināmu Rietumu sabiedrībai. Ingeborgas Levites polītiskā zvaigžņu stunda bija 1975. gada rudenī Kopenhāgenā – tikai pāris gadus pēc izceļošanas. 

 

„Mana mamma liecināja Andreja Sacharova izmeklēšanas komisijā.” Tā bija krievu disidenta Andreja Sacharova ierosinātā liecinieku nopratināšana par cilvēka tiesību pārkāpumiem Padomju Savienībā. Sacharova komisijas sēdes  Eiropas presē un ziņu dienestos guva plašu atbalsi. (..) Nacionālajā bibliotēkā atradu Ingeborgas Levites liecības tekstu. Tik svarīgs tas šodienas acīm. Un sākas ar vārdiem: „Es gribu liecināt par to, kā Padomju Savienība ar destruktīvu polītiku pakāpeniski pārkrievo Latviju”. Toreiz, 70. gadu vidū, tas bija drosmīgi sacīts pasaulei, un tas nebija noslēpjams arī šaipus dzelzs priekškaram un ļoti iedvesmoja. 

 

Bet patiesībā Ingeborga Levite bija dzejniece. Viņas emociju pilnā pasaule pa īstam izlija bagātīgās dzejas rindās. Viņa rakstīja brīvā pantā, un tās bija ilgu pilnas rindas – pēc dzimtenes, pēc brīvības, pēc mīlestības. Arī dzeju Levite publicēja, parakstītu ar Aijas Zemzares vārdu. Savrupa individualitāte – tā par dzejnieci teica literātūras kritiķi. 

 

Kad Rietumvācijā arvien populārāka kļuva no PSRS emigrējusī dziedātāja Larisa Mondrusa, viņas latviski dziedāto tekstu aranžētāja kopā ar Uldi Grasi bija arī Aija Zemzare. Nacionālā sentimenta pilnajās sirdīs ielija Mondrusas dziedātā Šūpļa dziesma ar Aijas Zemzares tekstu. Atceraties? Par to, ka ir zeme, ko aizmirst nevar nekad. Viļņi tur krastmalā dzintaru veļ,/priedes tur slienas vai mākoņos,/nelūst ne vētrās, ne negaisos./Ziemā tur sniegi kā ķiršziedi krīt,/rūtīs mirdz ledus raksti ik rīt...

 

Latvijas zemei veltītas dzejas Levitei ir daudz – kā glābiņš, kā dvēseles terapija. 

 

Varbūt šodien cīruļi/dzied jau Vidzemes pusē,/un pār baltajiem bērziem/balti mākoņi iet./Var jau būt, ka starp lapām/pirmie vizbuļi saplaukst;/viegli – kā dūmaka/zaļums iegulstas zaros./Varbūt zeme vēl mitra,/lāmas ceļmalas grambās,/lazdas brūnganie zari/skaras zeltainās šūpo...      

 

Egils Levits rāda kopiju no žurnāla: „Lūk, 1974.gadā ASV iznākušajā literātūras žurnālā Treji Vārti ir publicēts mammas dzejolis Dēlam. Tas ir veltīts man. „Es lasu: Saule uz vakara pusi jau iet,/mans ceļš drīz būs galā,/tikai tu nestāvi malā –/dēls./Vienu ko vēlos es –/sarkanbaltsarkanokarogu tālāk nes!

 

„1986. gada 30. jūnijā, manā dzimšanas dienā, mamma man atsūtīja ar roku rakstītu dzejoli „Vakara dziesma dēlam” : Baltas sveces deg ar melnu liesmu,/rieta piestarotā istabā,/un es pēkšņi redzu gadiem cauri –/redzu Tevi tālā bērnībā.../[..]Redzu zemei pieplakušu logu,/redzu zaļu taku vēl aiz tā,/un pār žogu –tieši tā kā toreiz,/redzu jasmīnziedi lēni birst,/Redzu Tevi zandalītēs skrienam,/redzu Rīgas ielas jaunībā,/un pār gadiem,/ceļiem krustu, šķērsām,/redzu, dēls, tu vienmēr klātu man.

 

Man bija ļoti ciešas attiecības ar mammu. Viņa bija ļoti emocionāls cilvēks, visu redzēja caur emociju prizmu. Tas bija pretēji tēvam, viņš bija racionāls. Tādēļ arī viņi ne vienmēr labi sapratās, beigās arī izšķīrās. Domāju, ka esmu vairāk mantojis tēva izteikto racionalitāti, taču ir situācijas, kad varu būt arī gana emocionāls. 

 

Mamma mani audzināja ļoti brīvi, neko  neaizliedza, nenoteica – dari to, nedari šito... Tieši otrādi, ja kādu reizi teicu, ka negribu iet uz skolu, atļāva palikt mājās. Vienkārši akceptēja manus lēmumus. Darīju to, ko pats uzskatīju par svarīgu  un vajadzīgu. Kad bija jāsāk studēt universitātē, tad gan... Pēc pašas pieredzes, piedzīvojot Latvijas laiku, vācu laiku, krievu laiku, tad atkal nonākot Rietumos, mamma man ieteica izvēlēties profesiju, kas derētu visos laikos. Divus gadus pēc mammas ieteikuma nostudēju ķīmiju, tā mani interesēja. Bet tad sapratu, ka valsts mani tomēr interesē daudz vairāk. Devos studēt jurisprudenci un polītisko zinātni.” (..)

 

Mamma ļoti mīlēja manus bērnus Linardu un Indru. Beidzamos gados viņai bija grūti kustēties, bet agrāk, kad varēja, ̶  bieži brauca pie mums ciemos. Lasīja bērniem priekšā, runājās... 

 

Mamma dzīvoja no nelielas pensijas, daudz slimoja. Mātes dienā vienmēr mammu apsveicām. Viņai tas bija svarīgi. Mātes loma bija viņas dzīves pamats. 

 

Kad vairs nedzīvojām kopā, gandrīz katru dienu sazvanījāmies. Vakaros zvanīju viņai, tas likās tāds normāls rituāls pirms gulētiešanas – piezvanīt mammai. Bijām ļoti tuvi. (..) Šodien ārkārtējos apstākļos – mūsu pirmais uzdevums ir savas mātes saudzēt, kā vien varam. Aicinu katru padomāt par savu māti, pateikties viņai un priecināt viņu. Ja nedzīvojam kopā, tad labāk šajā ārkārtējā laikā viņu tomēr neapciemot, bet gan ja iespējams, izmantot videosakarus. 

 

Ieteiktu pusaudžiem un arī jau pieaugušajiem bērniem – lūdziet savai mātei, tāpat arī tēvam, stāstīt ģimenes vēstures stāstu, savu pieredzi. Jo ka neiznāk tā – jūs gribētu ko svarīgu uzzināt, bet mammas vairs nav. Nenokavējiet šo sarunu!”   


 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA