EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Trimdas izskolotie – Līga un Jānis
112474

Astrīda Jansone    16.06.2020

 

 

Līga Dadzīte ir Rasmas Din­ber­gas stipendiāte. Interesantā kār­tā Rasmu Dinbergu pazīstu itin labi, jo viņa ar vīru Kornēliju ilgus ga­­dus tāpat kā es nodzīvoja Klīvlan­dē. Viņa – arī tāpat kā es – Klīv­lan­dē darbojās Daugavas Vanadzēs un piedalījās mūsu grāmatu la­­sītāju grupā. Arī citādi Dinbergu pāris, kā arī abi viņu bērni aktīvi piedalījās latviešu sabiedrības darbos. 

 

“Es uzaugu Daugavpils novadā, Kalupes pagastā, un mācījos Ka­­lupes pamatskolā, bet pēc tam – Špoģu vidusskolā. Skolas gados biju aktīva jauniete, kuŗai mācības bija svarīgas, bet ļoti nozīmīga loma bija arī citām aktīvitātēm. Sākotnēji izmantoju skolas pie­dā­vātās iespējas – dziedāju, dejoju, pinu klūgas, biju mazpulcēns un audzēju ārstniecības augus pie­mājas dārzā u. c., bet kad  mūsu pagastā tika izveidots jauniešu centrs un mums pašiem parādī­jās iespēja pārdomāt, kas visvai­rāk interesē, kādu vēlamies redzēt sa­­vu pagastu, devos turp. Biju gan Kalupes pagasta jauniešu izdevuma „Zinu. Varu. Daru” dibinātāju komandā, gan rakstīju un īsteno­ju dažādus projektus, iesaistījos arī Latvijas Sarkanā Krusta Jaunat­nes Daugavpils Ilūkstes novadu nodaļas darbībā. Kad tuvojās laiks apsvērt augstskolas izvēli, biju lie­lās pārdomās, kā īsti rīkoties, bet zināju, ka gribu studēt. Sapratu,  ka joma, kuŗā es varētu mēģināt kaut ko mainīt, ir ķīmija. Šī izvēle balstījās uz manu ikdienu, jo laikā, kad mācījos 4. klasē, manai mammai tika konstatēta nieru maz­spēja. Bija nepieciešama hemo­dialīze, un pēc pāris gadiem viņai veica nieres transplantāciju. Pēc tam pavērās jauna dzīve, tomēr es redzēju, ka mammai katru dienu jāizdzer vairāk nekā desmit zāļu tablešu. Tad arī man radās iedvesma – es sapratu, ka zāles ir vitāli nepieciešamas, tomēr varbūt es varētu sintezēt tādu vielu, kas ļau­tu samazināt to daudzumu līdz tikai vienai tabletei dienā.

 

Jau vi­­dusskolas gados ķīmija mani aiz­rāva. Apzinājos, ka izvēle ir savā ziņā pārdroša, jo jārēķinās ar lielu mācību slodzi, ko pirmajos kursos ir grūti  apvienot ar darbu, lai pati sevi varētu nodrošināt. Sāku pētīt iespējas un atminējos, ka pazīstu vairākus jauniešus, kuŗi mācās augstskolā un saņem Vītolu fonda stipendiju. Vītolu fonds ir īpašs ar to, ka tas izvērtē ne tikai mācību rezultātus, bet ņem vērā arī jaun­ieša dzīves apstākļus. Sapratu, ka ir jārīkojas. Satraucošais studiju iz­­vēles laiks jau bija noslēdzies, un zināju, ka esmu uzņemta Rīgas Techniskajā universitātē Materiāl­zinātnes un lietišķās ķīmijas fa­­kultātē studiju programmā “Ķī­­mija”. Bet par to, ka man piešķirta Kornēlija Dinberga piemiņas stipendija, no Fonda piezvanīja burtiski pirms paša mācību gada sā­­kuma. Atbildības sajūta milzīga;  ar drebošu sirdi, bet priecīga par atbalstu, kas nozīmēja, ka varu pilnībā pievērsties tikai mācībām, uzsāku studiju gaitas. Pirmā sesija gan zināmā mērā bija pašapziņu graujoša, un, lai gan visus eksā­menus nokārtoju ar pirmo reizi, rezultāti nepriecēja. Labi, ka mā­­cību rezultātus Fonds tolaik izvēr­tēja gada griezumā, un, sākot ar otro semestri, viss nokārtojās – biju apradusi ar studiju vidi un iegājusi ritmā. Augstskolu absol­vē­jot, tiku iekļauta arī Rīgas Tech­niskās universitātes absolventu Zelta fonda izlasē. Ar katru studi­ju semestri arvien vairāk sapratu, ka ķīmija tiešām ir mana īstā iz­­vēle, tomēr jau samērā ātri ap­­tvē­ru skaudro patiesību, ka sākotnē­jais vadmotīvs par jaunas vielas sintēzi, kas varētu aizstāt lielo zāļu daudzumu mammas ikdienā, ir pārāk biedējošs. Lai zāles nokļūtu līdz pacientiem, ir nepieciešami ilgstoši un apjomīgi pētījumi, to­­starp klīniskie pētījumi, kuŗos ie­­saistās simti un pat tūkstoši cil­vēku. Tā ir pakļaušana riskam, kas var arī neattaisnoties. Godīgi sev atzinu, ka nespētu riskēt ar citiem cilvēkiem.

 

Sāku pētīt  zinātnisko virzienu iespējas fakultātē un, stu­diju laikam tuvojoties noslēgu­mam, meklēju arī iespējas apgūt profesiju praksē. Mans pirmais darbs bija Latvijas Vides ģeoloģi­jas un meteoroloģijas centrā. Es strādāju par laboranti smago me­­tallu noteikšanas laboratorijā, un šī bija patiesi izcila pirmā piere­dze, taču nācās apzināties, ka darbs ir aizraujošs, tomēr, strādājot ar ķīmiskajiem reaģentiem, par savu veselību jāpiedomā pie katras ikdienas darbības. Pēc neilga laika krizes dēļ notika darbavietu sama­zināšana, un mans laiks šai laboratorijā noslēdzās. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un jau pavisam drīz universitātē notika studentu zinātniskā konference, kuŗā piedalījos arī es, jo parallēli mācībām un darbam izstrādāju ba­­kalaura darbu zinātniskajā jo­­mā un biju izvēlējusies biomasu pē­­tījumus. Kad aizstāvēju savu pētī­jumu šajā konferencē, mani uz­­runāja Ķīmijas katedras vadība un uzaicināja iesaistīties zinātniska­- jā darbā augstskolā kā katedras darbiniecei gan zinātnē, gan kā laboratorijas darbu pasniedzējai jaunāko kursu studentiem. 

 

Laiks, ko universitātē pavadīju zinātnē, bija daudzpusīgas pie­­re­dzes piepildīts, un mani patiešām interesēja izvēlētā joma. Par iz­­strā­dātajiem jauniem katalītiskiem procesiem biomasas konversijai degvielās kopā ar pētnieku komandu 2015. gadā iekļuvām Latvi­jas Zinātņu akadēmijas ievēroja­māko sasniegumu izlasē. Ap šo laiku biju jau ieguvusi maģistra gradu, un nu bija jādomā par doktorantūru, bet nepameta sa­­jūta, ka īstā izvēle ir tuvumā, tikai jāparaugās uz kopējo ainu. Apt­vē­ru, ka, lai gan man tiešām pie­trūkst dūšas iesaistīties aktīvo vielu sintēzē, tomēr es varu sekot līdzi tam, lai zāles, kas nonāk pie pacientiem, ir drošas un efektīvas. Kopš tā laika pēdējos četrus gadus strādāju farmācijā, esmu zāļu re­­ģistrācijas eksperte. Tagad man ir iespēja veikt savu sākotnējo izsap­ņoto misiju.

 

Darba pieredzē esmu redzējusi ķīmiķa darba dažādību – no laboratorijas trauku mazgāšanas līdz pat zinātniskajiem eksperimen­tiem ar dažādām iekārtām. Šobrīd gan esmu galvenokārt ierakusies papīru kalnos, jo zāļu reģistrācija ir ne tikai aktīvs darbs laboratorijā un ražotnē, bet arī apjomīga do­­kumentācijas kārtošana. 

 

Vēl arvien esmu pateicīga Vītolu fondam un savai ziedotājai, kuras stipendiju saņēmu četrus gadus. Man bija arī izdevība ar Rasmu Dinbergu satikties Rīgā. Tikšanās laikā viņa mani iedrošināja, ka dzīvē ir jāiet uz priekšu un jāvirzās uz saviem sapņiem un mērķiem. Atceros sajūtu, ka no viņas staroja neparasts gaišums un pārliecība. Pateicoties Rasmai, mans dzīves sapnis ir piepildījies, un Vītolu fondam ir īpaša vieta manā sirdī.”


***

Jānis Breidaks ir Toronto Dau­gavas Vanagu stipendiāts. Par sevi viņš stāsta: “Esmu dzimis 1987. gada 15. novembrī Balvos. Mana mamma bija skolotāja, tētis me­­liorators un meža izstrādātājs. Ģi­­menē esam trīs bērni, es un divas vecākas māsas. Ģimnaziju Balvos pabeidzu 2007. gadā, fizikas profilkursa programmā. Vidējā atzī­me man bija pietiekami augsta, lai Vītolu fondā saņemtu stipendiju. 

 

Līdz vidusskolas absolvēšanai biju iesaistījies vanadzēnos, jaunsargos, astoņus gadus dejoju tautasdejas un aktīvi trenējos airēša­nā un smaiļošanā. Mans mīļākais vaļasprieks bija makšķerēšana, it īpaši ziemā. Pēc ģimnazijas beig­šanas iestājos Rīgas Techniskās universitātes Būvniecības fakultā­tē, kur ieguvu bakalaura gradu, kā arī būvniecības inženieŗa kvalifi­kāciju. Parallēli studijām sešus mē­­nešus studēju Dānijas Technis­kajā universitātē, apgūstot ilgtspē­jīgās būvniecības studiju priekš­metus. Pēc bakalaura studijām ab­­solvēju Biznesa vadības kursus uzņēmējdarbības uzsākšanai un drīz pēc tam nodibināju pirmo uz­­ņēmumu, kuŗa pamatnodar­bo­š­anās bija ēku projektēšana un di­­zains. 2013. gadā ieguvu profe­sionā­lo maģistra gradu būvnie­cībā.

 

Esmu ļoti pateicīgs par Toronto Daugavas Vanagu nodaļas man sniegto atbalstu – stipendiju bakalaura un maģistra studijām. Par labām sekmēm bakalaura studi­-jās saņēmu arī Valsts budžeta stipendiju. Bet par labām sekmēm maģistra studiju laikā man pie­šķīra Eiropas Sociālā fonda mērķ­stipendiju. 

 

Ar savu studiju izvēli noteikti esmu apmierināts. Būvniecība mani saistīja jau no agras bērnī­bas, kad vasaras brīvlaikos palī­dzēju gan būvēt laipas pār upi, gan mūrēju krāsni, gan zāģēju dēļus. Liels paldies tētim un krusttēvam, kuri mani apmācīja un uzticēja strādāt ar instrumentiem, zāģiem! Rezultātā tapa lapene ar guļbūves galdu, tapa bišu mājiņa, ko pir­­ma­jā ziemā gan izpostīja kārum­nieks lācis, tapa arī dīvāni un citas mē­­beles. Krusttēvs nodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu, un viņš man ierādīja šo amatu. 

 

Jau pēc pirmā bakalaura studiju gada sāku strādāt nepilnu darbalaiku būvuzraudzībā, kopumā no­­strādāju četrarpus gadus šajā jo­­mā. Taču pēc biznesa kursu pa­­beigšanas jau sen nerimstošais nemiera gars tirdīja uzsākt savu uzņēmējdarbību. Izveidoju studiju projekta uzņēmumu, pēc kāda laika otru, un nu ir SBS Design and Build, SIA. Sākotnēji ar speciali­zāciju būvkonstrukciju projektē­šanā, taču šobrīd attīstām dizaina un būvniecības virzienu. Piedā­vā­jam gan klientiem iespējas no ieceres līdz īstenojumam, gan esam uzsākuši nekustamo īpa­šu­mu attīstību – pērkam zemi, pro­jektējam, būvējam un pārdodam. Parallēli izskatām iespējas ieiet arī eksporta tirgū, kas ir ilgtermiņa viens no svarīgākajiem mērķiem. Mēs arī pētām iespējas iesaistīties ražošanā, aizmantojot Latvijas resursus – koku un mālu.

 

2018. gadā apprecējos ar savu mūža mīlestību Agnesi un 2019. gadā pasaulē nāca mūsu pirmdzimtais – Bruno Breidaks. Agne­se man ir ļoti liels atbalsts gan ikdienā, gan motivē profesionā­lajā jomā. Kad sanāk pārstrādāties un ir nogurums, sieviņa sarīko svētkus, ceļojumus. Pati plāno atvērt savu zobārstniecības praksi. Pašreiz dzīvojam Rīgā, būvējam savu māju Mārupē.

 

Es dzīvē vienmēr esmu opti­mistisks sapņotājs, kas iztēlē iz­­sapņo un tad dzīvē īsteno sapņus. Tāpēc es ticu, ka mēs visi kopā – valdība un iedzīvotāji – sekmēsim Latvijas tautsaimniecības attīstī­bu. Un jāsāk ir ar izglītību! Labs speciālists attīstītā uzņēmumā sa­­ņems atbilstošu atalgojumu, kas sekmēs valsts attīstību un uzla­bos šobrīd negātīvos demografijas jau­tājumus. Ir jāapzinās, ka mēs visi kopā veidojam Latviju, un šīs kopības, vienotības spēks ir jāat­tī­s­ta, lai paveiktu šķietami nepa­veicamo.”

 

Te man ir jāatzīst – jo es ilgāk   pie jaunās grāmatas strādāju, jo arvien vairāk pārliecinos, ka šie jaunieši ir ne tikai gudri, bet viņi ir arī lieli patrioti, un es sevi gluži vai apskaužu par izdevību ar vi­­ņiem iepazīties.

Priecīgus Jāņus viņiem visiem!

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA