EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Trakums Holivudā
76693

Kārlis Streips    28.02.2017

 

Varam tikai iedomāties satraukumu, kāds bija kinofilmas “La La Land” producentu, režisora, aktieru un citu dalībnieku prātā brīdī, kad pagājušās svētdienas tā dēvētajā Oskaru ceremonijā tika paziņots, ka mūzikls saņēmis gada labākās filmas titulu. Tāpat varam iedomāties skumjas, kādas bija citu minētajā kategorijā izvirzīto filmu pārstāvjiem. Un par visu vairāk varam iedomāties pārsteigumu, kādu juta filmas “Mēnessgaisma” komanda, kad pēc īsa apjukuma uz skatuves izrādījās, ka patiesībā tituls pienākas viņiem. Pieļauju, neviens, kas tajā brīdī skatījās, to nekad neaizmirsīs. “La La Land” producents laimīgs pateicas ģimenei, arī filmas režisoram, kurš jau ir saņēmis statueti kā gada labākais režisors … bet tad - ups!, laikam gadījusies kļūda. Pareizais variants ir “Mēnessgaisma”. Tās pārstāvji savukārt, uz skatuves nonākuši, raudzījās pagalam samulsuši esam, producents varēja vien nomurmināt “man bija sapnis par šo īstenību, bet pie velna ar sapņiem, tā ir īstenība!”

 

Laikā pēc notikušā izrādījās, ka aktieriem Vorenam Beitijam un Fejai Danavejai vienkārši bija rokās iedota nepareizā aploksnīte. Pirmajam to atverot, acīs bija redzams samulsums, jo, izrādās, uz tās bija minēta filma “La La Land,” bet arī aktrise Emma Stouna, kuŗa par savu lomu mūziklā jau bija saņēmusi gada labākās aktrises balvu. Galu galā, protams, nevienam gabals nenokrita, laikam atliek vien pateikt – reizēm gadās arī tā.

 

Gadās gan. Tiešraides televīzijā ir trakoti sarežģīta būšana, un ļoti daudz kas var saiet dēlī. Ārpus Kinoakadēmijas balvām droši vien leģendārākais gadījums pēdējo gadu laikā bija skaistumkonkurss Mis Visums 2015. gadā, kad vakara vadītājs paziņoja, ka uzvarējusi ir mis Kolumbija, viņa devās gājienā pa trapu ar ziediem, kroni un asarām acīs, bet tad vadītājam bija jāpasaka, ai, atvainojiet, gadījās kļūda, patiesībā uzvarētāja ir mis Filipīnas. Nudien neērts brīdis.

 

Savukārt, ja runa ir par Kinoakadēmijas balvām, neērta situācija šogad radās arī ar dažādām balvām izvirzīto aktieru nosaukšanu šā gada februārī. Pirmajā sarakstā, kāds parādījās internetā, bija aktrises Eimijas Adamsas un aktiera Toma Hanksa vārds, lai gan ne viens, ne otrs patiesībā nebija izvirzīts balvai. Nācās atvainoties. Tiesa, visticamāk ne E. Adamsa, ne T. Hankss īpaši neskuma, abi jau pirms tam Oskaram bija izvirzīti piecreiz, turklāt pēdējais divreiz arī tika pie zeltītās statuetes.

 

Vēl varam pieminēt aktieri Džonu Travoltu 2014. gadā Oskaru ceremonijā, kurš nu nekādi pāri lūpām nevarēja dabūt aktrises un dziedātājas Idinas Menzeles vārdu, viņš viņu nosauca par Adeli Dazīmu. Nākamajā gadā I. Menzele guva atriebību, no skatuves paziņojot, ka tūdaļ tur parādīsies viņas dārgais draugs Glams Gazingo. Tobrīd pasākuma vadītājs Nils Patriks Hariss jau bija pajokojis par aktiera Benedikta Kamberbača uzvārdu, bilstot, tas ir kā Dž. Travolta izrunā aktiera Bena Afleka vārdu. 

 

Droši vien būs lasītāji Amerikā, kuri atcerēsies Oskarus 1974. gadā, kad aktieris Deivids Nivens gatavojās publiku iepazīstināt ar Elizabeti Teilori, kura, savukārt, pasniegs balvu par gada labāko filmu. No aizkulisēm piepeši parādījās kā no mātes miesām nācis cilvēks, tā dēvētais “strīkeris”. Tā tolaik bija tāda mānija, skrējējs bija konceptuāls mākslinieks un geju tiesību aktīvists. D. Nivens nesamulsa un teica:  “Ziniet, dāmas un kungi, bija gandrīz garantēti, ka ar laiku tā kaut kas notiks. Bet vai nav aizraujoši padomāt par to, ka, visticamāk, vienīgie smiekli, kādus šis cilvēks dabūs visa mūža garumā, būs pateicoties tam, ka viņš ir izģērbies kails un parādījis savus defektus?”

 

Vēl senāk, 1933. gadā, balvu par gada labāko režisoru pasniedza aktieris un dziedātājs Vils Rodžers. Viņš atvēra aploksnīti, paskatījās tajā un teica: “Frank, nāc šurpu saņemt balvu.” Laimīgs kājās piecēlās un uz skatuvi devās režisors Franks Kapra, bet viņam atkal nācās apsēsties, jo patiesībā bija uzvarējis režisors Franks Loids.

 

Protams, Oskaros katru gadu arī ir prieka un aizkustinājuma mirkļi. Šogad pilnīgi noteikti tāds bija brīdis, kad vakara vadītājs Džimijs Kimels no skatuves apsveica “pārāk augstu novērtēto” aktrisi Merilu Strīpu, tā, protams, saucot atmiņā pašreizējā ASV prezidenta teikto Tviterī pēc tam, kad M. Strīpa Zelta globusu ceremonijā viņu bija nosodījusi par ņirgāšanos par reportieri invalīdu. Aplausi M. Strīpai bija grandiozi, lai arī šogad viņa par ļoti savdabīgās dziedātājas Florences Fosteras Dženkinas attēlošanu pie Oskara netika. Droši vien arī viņa neskuma. Neviens cits Oskaru vēsturē nav ticis pie tik daudzām nominācijām kā viņa – 20 nominācijas, divas balvas kā aktrisei galvenajā, viena balva otrā plāna lomā.

 

Šogad arī bija grupa cilvēku, kuriem Oskaru vakars būs neaizmirstams visu mūžu, runa ir par grupiņu tūristu, kuŗi, paši īsti nesaprotot, kā tas notika, nonāca lielajā zālē savos šortos un t-krekliņos. Tur viņi varēja sasveicināties ar smokingos un vakarkleitās tērptajām zvaigznēm, fotografēties kopā ar viņiem. Bija pāris no Čikāgas, puisis un meitene, aktieris Denzels Vašingtons salika viņiem rokas kopā un bilda: “Pasludinu jūs par vīru un sievu.” Tie nu ir cilvēki, kuriem būs ko stāstīt mazbērniem.

 

Latvija šogad Kinoakadēmijas balvai par gada labāko ārzemju filmu izvirzīja režisores Lailas Pakalniņas filmu “Ausma,” kur stāsts ir par kolchozu ar tādu nosaukumu. Vispār Latvija filmu Oskariem ir izvirzījusi deviņas reizes, taču joprojām nevienu reizi mūsu valsts filma nav iekļuvusi pirmajā piecniekā un līdz ar to oficiālo nomināciju sarakstā. Toties ASV Kinoakadēmijā, kuŗa ir atbildīga par Oskaru nominācijām un par uzvarētāju noteikšanu, ir divas latvietes – Latvijā dzimusī, bet Amerikā uzaugusī aktrise Rutānija Alda, kuŗa ir piedalījusies tādās filmās kā “Briežu mednieks” un “Māmiņ, dārgā”, kā arī animatore Signe Baumane, kuŗas filma “Akmeņi manās kabatās” arī tika no Latvijas puses izvirzīta Oskaram, bet velti. Vēl viena latviešu izcelsmes aktrise, kurai Amerikā bijusi liela veiksme, ir Laila Robiņa, kuŗa piedalījusies gandrīz vai neskaitāmi daudzās teātra izrādēs, televīzijas raidījumos un lugās. Savulaik Holivudas Ārzemju korespondentu asociācijā, kuŗa ir atbildīga par Zelta globusu ceremoniju katru gadu janvārī, darbojās leģendārais autors un mākslinieks Anšlavs Eglītis, jo viņš, starp citu, kino recenzijas arī rakstīja laikrakstam, kuŗu lasītāji patlaban tur savās rokās.

 

Latvijā katru gadu tiek ražots daudz filmu, gan pilnmetrāžas, gan īsfilmas, gan animācijas filmas. Jau minētā Laila Pakalniņa ir vairāk nekā 20 filmu autore, viena no tām – “Kurpe” – tika demonstrēta Kannu kinofestivālā. Savukārt vecmeistara režisora Jāņa Streiča filma “Cilvēka bērns” bija pirmā filma, kuŗu neatkarību atguvusī Latvija izvirzīja Oskaram, tā nopelnīja kaudzi balvu citur. Prestižajā Berlīnes kinofestivālā jauno režisoru kategorijā “Paaudzes” šogad režisora Renāra Vimbas debijas filma “Es esmu šeit” saņēma galveno balvu – Kristāla lāci. Pirms četriem gadiem tajā pašā festivālā Jāņa Norda filma “Mammu, es tevi mīlu” tika pie starptautiskās žūrijas galvenās balvas.

 

Tāpat kā daudzās citās jomās, arī kinoindustrija Latvijā cieš no smaga financējuma trūkuma. Bet, kā esam redzējuši, reizēm mūsu talanti prot izsisties starptautiskajā līmenī. Gan jau arī būs tā diena, kad kāda no mūsu filmām iekļūs Oskaros un, maz kas var gadīties, varbūt pat dabūs balvu.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA