Sēņu antropoloģija
Juris Lorencs    15.09.2020

 

 

Latvijā sācies sēņu trakums. Sociālajos tīklos cilvēki dalās ar saviem ieguvumiem, skaita baravikas, fotografē sēnes un burciņas ar marinētajiem gardumiem. Vienīgais, kas netiek līdz galam pateikts - kur tieši sēnes atrastas, lasāmi vien noslēpumaini mājieni - “Kurzemē” vai “kaut kur pie Cēsīm”. Arī šo rindu autors aizvadīto nedēļas nogali pavadīja Lubānas pusē, kur tikai man vien (nu labi, vēl dažiem) zināmos nomaļos meža ceļos aug baravikas. Pirmās sēņu karalienes parādījās jūlija vidū, sausajā augustā iestājās klusums, tagad beidzot pienācis “otrais vilnis”, gluži kā Covid-19 pandēmijai. Tikai atšķirībā no vīrusa šis vilnis ir gaidīts. Latviešiem garšo sēnes, viņi tās pazīst un māk atrast. Pirms dažiem gadiem pie manis ciemojās angļu pāris, ar kuŗu iepazinos ceļojuma laikā Keralā, Indijā. Linda un Henrijs, nesen pensionējušies kādas Londonas universitātes profesori, kas apceļojuši visādas eksotiskas zemes, vēl nekad nebija apmeklējuši “jauno Eiropu” uz austrumiem no Berlīnes. Ciemiņi izstaigāja Rīgu, aizbrauca uz Jūrmalu, Cēsīm un Kuldīgu. Bija silta un saulaina augusta nogale, varbūt tāpēc Latvija viņiem tā patika. Viena lieta, kas īpaši pārsteidza manus ciemiņus - sēnes Rīgas Centrāltirgū. To bija milzu bagātība - baravikas, gailenes, apšu bekas, sviesta bekas, bērzlapes, mohaviki jeb priežu/sviesta bekas, alksnenes, vilnīši, rudmieses, saulsardzenes, ārstnieciskie zemes tauki. Dažviet pat manīja čigānenes, kuŗas īpaši iecienījuši Latvijas krievi. Visa šī bagātība sašķirota “pa sugām”, salikta glītās kaudzītēs, ar atšķirīgām cenu zīmēm. Visdārgākās- baravikas, vislētākās- bērzlapes un alksnenes. Blakus sēnēm- kastītes ar pēdējām mellenēm un pirmajām brūklenēm.

 

Mēs nopirkām baravikas, jau mājās sacepām sviestā, pielikām saldo krējumu, un iznāca pasakaina mērce pastai. Pie vakariņu galda un vīna glāzes sakās antropoloģiska diskusija (mani sarunu biedri pasniedza literatūru un filozofiju) - kas tā par sabiedrību, kas joprojām pazīst meža sēnes? Ne tikai pazīst, bet lasa, gatavo, lieto uzturā, atšķir ēdamās no indīgajām. Un līdzīgi grāmatu varonim Šerlokam Holmsam, kuŗš no neliela fakta prata atklāt notikuma būtību, mani paziņas pēc tirgū novērotā uzbūra visai precīzu latvieša raksturojumu. Proti, mēs esot introverti, sevī vērsti cilvēki. Tradicionāla, pa daļai patriarchāla sabiedrība, kas novērtē smagu zemnieka darbu, bet ar aizdomām raugās uz baņķieriem un tirgotājiem. Ka mēs visdrīzāk nemākot pasmieties paši par sevi. Bet, ja pienākšot kāda nopietna, globāla krize, piemēram, naftas cenu kāpums, klimata katastrofa vai nezināmas slimības epidēmija (tas jau toreiz tika turēts prātā!), latvieši, iespējams, tai būšot labāk sagatavoti nekā briti. Taču šādām sabiedrībām piemītot vairāki trūkumi.Viens no tiem - lietas netiekot izrunātas līdz galam, noklusētas, paslaucītas zem paklāja. Ka eksistējot tabu tēmas (pretrunīgi vēstures notikumi, sekss, attiecības, diskriminācija, cilvēki ar īpašām vajadzībām utt.), par ko sabiedrībā izvairoties runāt.

 

Par šo diskusiju atcerējos šī gada augusta nogalē, kad Latviju satrauca iespējamās nebūšanas “Kalna svētību kopienā”, labdarības organizācijā, ko vada katoļu priesteris Andrejs Mediņš. Tā nodarbojas ar, kā Latvijā pieņemts sacīt, “grūti audzināmo” pusaudžu, kuŗi cieš no dažādām atkarībām (narkotikas, alkohols, azartspēles), rehabilitāciju. Viens no terapijas veidiem - fizisks darbs. Un, lūk, kāds no pusaudžiem bija pasūdzējies policijai, ka darbs esot pārāk smags, ilgs un apnicīgs. Portāls delfi.lv 20. augustā raksta: “Bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no desmit līdz 12 stundām dienā bez iespējas saņemt medicīnisko palīdzību un, pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu”. Sākās izmeklēšana, kas gan neatklāja būtiskus pārkāpumus. Izrādās, pusaudzis bija krietni vien pārspīlējis.

 

Un tomēr notikumi “Kalnu svētību kopienā” sašķēla Latvijas sabiedrību. Vērtējumi bija balti vai melni, bez pustoņiem. Vieni uzskata, ka pusaudžu darbs (pat ja tas ir daļa no terapijas) ir nepieļaujams, citi - ka tas ir pat ļoti nepieciešams. Lūk, divi komentāri internetā: “Citādi nevar ar cilvēkiem, kas pazaudējuši sevi”, “Jauniešiem nepieciešama disciplīna un kārtība”. Arī mani paziņas privātās sarunās pauda pilnīgi pretējus viedokļus. Vieni uzskatīja, ka baznīcai nav ko bāzt degunu šādās lietās, citi - paldies Dievam, ka vēl atrodas cilvēki, kuŗi gatavi palīdzēt. Bet neviens neieminējās par pašu lietas būtību, proti, kāpēc pusaudžiem un viņu ģimenēm vajadzīga “Kalna svētību kopienas” palīdzība? Notika tieši tas, ko pieminēja mani angļu paziņas- mēs izvairāmies atklāti runāt par problēmām. Visbeidzot kā saprāta balss tuksnesī atskanēja psichoterapeita Nila Saksa Konstantinova viedoklis portālā satori.lv: “Ārstēt pusaudzi, kuŗam ir uzvedības traucējumi, nozīmē mēģināt ar psichologa konsultāciju vai risperidona (medikaments - J. L.) devu palīdzību atrisināt nabadzību, salauztu ģimeni, negodīgu sociālo sistēmu, nekontrolēta kapitālisma sekas, sliktas skolas, sišanu mājās, bezdarbu un bezcerību. Lūk, tas ir īstais neprāts. Tādēļ jebkuŗa diskusija par uzvedības traucējumu mazināšanu, kas vispirms nerunā par ģimeņu stiprināšanu, jēgpilnām pārmaiņām skolu sistēmā un ekonomiskiem uzlabojumiem sabiedrībā, riskē drīzāk kļūt kaitējoša, nevis palīdzoša. Pats pusaudzis ir pēdējais elements ķēdē, kas būtu jāārstē”.

 

Patiešām viedi vārdi. Tomēr jautājumi paliek, un tie ir daudz plašāki par notiekošo ap “Kalna svētību kopienu”. Proti, cik tālu valsts drīkst iejaukties cilvēka dzīvē? Kur beidzas tiesības kontrolēt un kur sākās cilvēka privāta telpa? Ja ģimene vēlas, ka viņu bērns nonāk skolā, kur valda disciplīna un tiek pieļauts fizisks darbs, vai valsts to drīkst aizliegt? Un vai maniakālā apsēstība ar drošību un kontroli (ka tik kaut kas nenotiek!) neiznīcina dabisko, radošo, brīvo garu? Diemžēl patlaban viss uz to virzās, un ne jau tikai Covid-19 pandēmijas dēļ. 

 

Bet atgriezīsimies pie sēnēm. Šajā vasarā es sev atklāju jaunu sēni - sēra piepi. Angliski to dēvē par “chicken of the woods”. Šī koši dzeltenā sēne aug uz lapu koku stumbriem un ir ēdama, daži to pat dēvē par “vegānu gaļu”. Pēc tam, kad biju izsūtījis draugiem un paziņām savu atradumu fotografijas, saņēmu divu veidu jautājumus, kuŗi saturēja noliegumu. Pirmais - vai sēne nav aizsargājama, vai to vispār drīkst lasīt? Otrais - vai tā nesatur aizliegtas reibinošas vielas? Un neviens pat nepainteresējās, kā tā garšo. Bet garšo tā lieliski!