EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par reālpolītiku, morālpolītiku, lāča ausīm un zelta mirkļiem
43281

LR bijušais ārlietu ministrs un diplomāts prof. Georgs Andrejevs intervijā Ligitai Kovtunai    11.03.2014


Šai laikā, kad situācija mūsu valstij tuvējos kaimiņos līdzinās pulveŗmucai, jūs bieži aicina uz sarunu Latvijas žurnālisti – acīmredzot augstu vērtējot jūsu pieredzi diplomātiskajā un polītiskajā darbā, kā arī to, ka baudāt tautas uzticību. Paldies par iespēju sniegt jūsu viedokli arī mūsu laikraksta lasītājiem!

 

Vispirms – kā, jūsuprāt, uz notiekošo reaģēt Latvijai? Atminoties, cik nozīmīgs mums bija ārzemju atbalsts savos neatkarības centienos.

 

G.A. Manā ieskatā viss, ko Latvija ir izdarījusi, ir adekvāti. Jā, mēs uz savas ādas esam izjutuši un pārdzīvojuši to, no kā vairākums Eiropas valstu bijušas pasargātas. Un no morāles viedokļa mūsu pienākums ir ukraiņu neatkarības centienus atbalstīt.

 

Diplomātijā eksistē divi virzieni, par ko lieliski savā grāmatā runā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas bijušais prezidents, lords Rasels-Džonstons (Russell-Johnston) – „Morālpolītika” (Council of Europe Publishing, 2002). Viņš aplūko situācijas un analizē, cik bieži morālpolītiku nākas upurēt reālpolītikas vārdā, ar šo reālpolītiku vairumā gadījumu saprotot ekonomiskās intereses. Cilvēki, kuŗiem ir svarīgi turpināt ekonomiskās attiecības ar Krieviju, uzņēmēji, protams, būs pret to, ka mazā Latvija izsaka pārāk asus pārmetumus lielajam kaimiņam. Kad savulaik, būdams ārlietu ministrs, kopā ar Ministru prezidentu Valdi Birkavu biju vizītē Izraēlā, šīs valsts prezidents Ezers Veicmans mums šķiŗoties teica: jums, baltiešiem, gan jābūt ļoti piesardzīgiem – ne mirkli nedrīkstat aizmirst, ka guļat sānu pie sāna ar ziloni (kam atliek vienīgi mazliet pagrozīties, un jūs esat pagalam...). Tiesa gan, saruna notika pirms Latvijas uzņemšanas NATO.

 

Lai nu lielvaras tagad parāda savu spēku un ietekmi panākt demokratijas un starptautisko tiesību ievērošanu. Varbūt Rietumi beidzot sapratīs to, par ko 20 gadu laikā esam centušies viņus pārliecināt, proti, jautājumos par cilvēktiesībām un nāciju tiesībām ir jāņem vērā arī vienkārša matēmatika – „lielo skaitļu likums” jeb – mūsu gadījumā – tas, cik no Latvijas iedzīvotāju procentuālā sastāva ir padomju okupācijas gados iepludinātie sveštautieši. Augstie komisāri un padomdevēji no ANO un EDSO mums centās daudz ko uzspiest, pamatojot – „tāpēc, ka tā dara visā pasaulē”. Nu nevar visās valstīs visus jautājumus atrisināt ar vienu pieeju – Lāčplēsim neder Eiropas standarta cepure, jo lielās „lāča ausis” traucē. Ir jāparedz, ka lielie skaitļi jeb kvantitāte pāriet citā kvalitātē. Ja iepludināto sveštautiešu skaits pārsniedz robežas, kas pasaulē taču ir zināmas, reāli esam spiesti rēķināties ne tikai ar valsts nācijas eksistences pakļaušanu riskam tuvākā vai tālākā nākotnē, bet pat ar iespējamu valsts iekārtas maiņu. Kopš 1992. gada uz šādu taktiku Baltijas valstīs un pārējā tuvējā aizrobežā ir bijusi vērsta Krievijas ārpolītika. Tagad to uzskatāmi demonstrē notikumi Krimā.

 

Vaira Vīķe-Freiberga izteicās ļoti konkrēti un ļoti skarbi – „man ir pretīgi vērot to gļēvumu no Rietumvalstu puses”.

 

Piekrītu! Man diplomātiskajā darbā vienmēr šķitusi nepieņemama consensus pieeja; saskaņā ar to starptautiskajās organizācijās pieņemti daudzi izšķirīgi lēmumi. Tas nozīmē, ka pat agresiju veikusi dalībvalsts spēj bloķēt sevis nosodoša lēmuma pieņemšanu, ignorējot pārējo dalībvalstu viedokli. Par to, protams, ticis diskutēts, piemēram, ANO Drošības padomē, izvirzot priekšlikumu, ka lēmumi jāpieņem pēc principa consensus minus viens, tātad panākot, ka tikai ar vienas dalībvalsts viedokli var nerēķināties. Diemžēl šāds ieteikums joprojām nav pieņemts, un tas ir viens no pieminētajiem gļēvuma iemesliem.

 

Atcerēsimies laiku, kad Latvija vēlējās pievienoties Eiropas Padomei, – tas bija izšķirīgais solis ceļā uz turpmāko integrāciju Eiropā. Mūsu Pilsonības likums bija kā dadzis daudzo demokratijas aizstāvju acīs, un mēs pārlieku bieži bijām spiesti pielāgoties, jo eksperti skaidri pateica – ar šo jūsu likumu Eiropas Padomes dalībvalsts durvis jums ir slēgtas. Pie EP durvīm tolaik klauvēja arī Krievija, kas mūsu izredzes tapt uzņemtiem varēja padarīt vēl jo mazākas, – kļuvusi par EP dalībvalsti, Krievija varēja izmantot savas veto tiesības mūsu uzņemšanai. Mūs EP uzņēma 1995. gadā, bet Krievija par patstāvīgu dalībvalsti kļuva 1996. gadā...


<-- Ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II 1993. Gada 8. Septembrī LR Saeimas namā, Rīgā

 

Vai radikāli paziņojumi un aicinājumi publiskajā telpā, tostarp no mūsu ārzemju tautiešu puses, tomēr nevarētu sanākt „lāča pakalpojums”?

 

Neesot šeit, ir viegli izvirzīt nacionāli pamatotus aicinājumus, kas tomēr nesaskan ar to situāciju, kādā Latvija atrodas. Diemžēl mēs nevaram atļauties būt tikai morālpolītiķi. Esam pārāk sīki, pat atrodoties Eiropas Savienībā.

 

Mums nākas uzklausīt pārmetumus par to, ka neatkarības atjaunošanas laikā esam „atgrūduši” cittautiešus.

 

Jā, to patiešām bieži izmanto polītiskajā retorikā. Jā, protams, vienmēr ir labāk rast vairāk sabiedroto nekā iedzīvoties ienaidniekos. Bet – cik patiesi ir šie pārmetumi? Es tiešām neesmu manījis nekādu „lielo atgrūšanu” attiecībā uz cilvēkiem, kas patiesi vēlējās pieslieties tautfrontiskajam virzienam šajā neatkarības atjaunošanas posmā. Bet tolaik jau Augstākajā Padomē sāka veidot interfrontisko grupu. Kā, lūdzu, mums vajadzēja atvērt vārtus cilvēkiem, kas atbalstīja puču un bija klaji naidīgi Latvijas valstij?! Attieksmē pret cilvēkiem, kas pauda savu lojālitāti, neviens neņēma vērā viņu tautību, etnisko izcelsmi. Zaudētāji, saprotams, jutās tie tā sauktie krievvalodīgie, īpaši vecākās paaudzes pārstāvji, kas padomju varas laikā bija īpaši situēti, pat glorificēti kā Lielā Tēvijas kaŗa uzvarētāji. Pēkšņi viņi kļuva par „ordināriem” iedzīvotājiem vai pat pazemināti savā statusā. Cilvēciski jau to var saprast. Cerības, ka līdz ar jauno paaudzi situācija mainīsies uz labu, diemžēl nepiepildījās, un to apliecina 9. maijs pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Tas ir audzināšanas rezultāts, ko turklāt joprojām praktizē krievu skolas. Nav noslēpums, ka 90. gadu sākumā pēc mācību stundām šajās krievu skolās notika „vecāku sapulces,” kuŗās ieradās emisāri, lai aģitētu par Krievijas polītikas turpināšanu „tuvējo ārzemju” territorijā. Šī polītika bija skaidri deklarēta, pat publicēta Diplomātiskajā vēstnesī, un tās autors arī ir zināms – Sergejs Karaganovs. Šai Karaganova doktrīnā ir skaidri pateikts, ko darīt, kā rīkoties tiem miljoniem krievu, kas mīt „tuvajās ārzemēs” (arī Karaganova termins), – ir jāsaglabā, jāizmanto savas iespējas, jo „mūsu laiks vēl ir priekšā”. Mēs turpinām „plūkt augļus”, ko nes šī polītika.

 

Un nu jau arī sākusies histerija par krievu skolu slēgšanu Latvijas valstī.

 

Nezinu nevienu Eiropas valsti, kuŗā būtu valsts samaksātas skolas, kuŗās mācības notiek citas tautības, nevis valsts valodā. Mums nāksies rast zelta vidusceļu arī šai jomā, bet, pēc manām domām, būtu labs žests no krievu sabiedrības puses šo skolu jautājumu pieņemt, protams, pretī saņemot iespēju saglabāt savu kultūru un identitāti. Šīs fineses lai pētī polītiķi, bet es esmu pārliecināts, ka latviskā izglītība ir jāsāk jau bērnudārzā – bērni augtu draudzīgā vidē, kur kā pašsaprotamu pieņemtu latviešu – valsts valodu ārpus jebkādām polītiskajām konjunktūrām.

 

Valodu referendums pirms diviem gadiem tomēr apliecināja optimistisku tendenci, divām trešdaļām balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju nobalsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

 

Atgriezīsimies pie Pilsonības likuma. Savulaik Augstākajā Padomā mēs trīs – deputāti Jānis Lagzdiņš, Dzintars Ābiķis un es stingri nostājāmies pret Pilsonības likuma atvēršanu bez kvotām. Tas nozīmēja pilsonības masveida iegūšanu, kas savukārt nodrošinātu matēmatisku pārsvaru vēlēšanās, tātad – valsts likteņa nodošanu neseno nepilsoņu rokās, no kuŗiem liela daļa nespēja pārvarēt nepatiku mācīties latviešu valodu.

 

Tūlīt referendums Krimā apliecinās „tautas gribu” atrasties Krievijas sastāvā...

 

Savulaik, kad biju ārsts anesteziologs, bieži devos uz kongresiem un konferencēm gan Padomju Savienības, gan pasaules pilsētās. Par vienu no maniem labākajiem draugiem un domubiedriem bija kļuvis Ukrainas galvenais anesteziologs. Abi parasti bijām viesnīcu istabas biedri, absolūti uzticējāmies viens otram un bijām absolūti katrs savas zemes patriots. Viņš reiz man teica – tu sūdzies par jūsu 50 okupācijas gadiem, bet ko mums teikt, ja Ukrainā vairs nav nevienas ukraiņu skolas! Kā es savu dzimto valodu iemācīšu bērniem, un vai tā vairs būs vajadzīga!? Mūsu pulkā bija arī kollēģes – augsti situētas dāmas, dakteres, kuŗu vīri ieņēma lielus amatus komūnistu partijas administrācijā. Viņas nāca no tiem Ukrainas Austrumu apgabaliem, kas tagad tiek bieži minēti ziņās – no Doņeckas, Dņepropetrovskas, Zaporožjes. Šīs dāmas Maskavā sagaidīja melni limuzīni „Čaika”, un viņas baudīja visaugstākā līmeņa aprūpi. Un viņas bija 100% prokrieviskas – ar visu „sirdi un dvēseli”. Viņu ģimenēs pat nespēlēja nekādu dubultspēli, kad mājās runā dzimtā valodā, bet ārpus – krieviski. Nē! Tā bija viņu pārliecība. Tagad tas viss atklājas pilnīgi. Protams, es nevaru spriest par visiem, vienīgi par tendenci. Ukrainas Rietumu apgabali ir par lielāku neatkarību, Austrumu – tomēr vēlas paturēt ciešāku saikni ar Krieviju, lai kādu polītisko ceļu tā ietu.

 

Jūsu lielākie gandarījumi un – un varbūt vilšanās – diplomātiskajā un polītiskajā darbībā?

 

Gandarījumu bijis daudz, vilšanos – ne mazāk. Un tā lielākā vilšanās ir saistīta ar to, ka nespēju samierināties ar ceļu, kādu gājām attiecībā uz PSRS militāro pensionāru palikšanu Latvijā, un tas bija mans „klupšanas akmens”, kad no manis novērsās gan tālaika Ministru prezidents, gan Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Valdošā „elite” juta, ka esmu pieslējies nacionālpolītiskajiem spēkiem, kuŗu stingrā ieskatā ir pilnīgi nepieņemama Latvijas turpmākā kolonizācija ar cilvēkiem, kas tika demobilizēti aktīvā vecumā kā jauni Padomju armijas virsnieki, lai desmitiem gadu varētu ietekmē Latvijas iekšpolītiku. Mans uzskats joprojām – vajadzēja riskēt un liegt viņiem iespēju palikt Latvijā.

 

Gandarījums ir ikviens it kā nelielais solītis, ko panācām starptautiskajā laukā. Jo īpaši tas, ko panācām attiecībās ar ASV, pie varas nākot Klintona administrācijai. Buša vecākā nostāja pirms tam bija labi zināma un neslēpta – nepieļaut neko tādu, kas varētu mazināt Gorbačova ietekmi. Savukārt tikai pāris mēnešu pēc Klintona stāšanās amatā mazās Latvijas pārstāvji – pasaulei par lielu izbrīnu – tika pieņemti Baltajā namā un ASV Kongresā! Neviens arī īsti neticēja, ka Klintons atsauksies uz mūsu uzaicinājumu apmeklēt Rīgu. Bet viņš bija, tai pašā 1994. gadā, turklāt savā dzimšanas dienā!

 

Bijuši arī patiesi zelta mirkļi, un par tādiem es uzskatu savas tikšanās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II. Vēl padomju varas gados kādā katastrofu medicīnas kongresā Romā piedzīvoju iespēju ar viņu tikties. Un gluži neticamā kārtā desmit gadus vēlāk, būdams savas valsts ārlietu ministrs, ar Romas pāvestu tikos Rīgā! Garīgajā ziņā šīs tikšanās manā karjēras laikā ir daudz nozīmīgākas nekā tikšanās ar karaļiem un prezidentiem.

 

Gandarījumu esmu izjutis pēc ikvienas reizes, kad izdevies atspēkot melīgus pārmetumus Latvijai, novērst mums nelabvēlīgu rezolūciju parādīšanos... smagi, spēkus izsmeļoši cīniņi, taču rezultāts ir bijis tā vērts.

 

Aizvadītā Latvijas ziema bija jo pelēka, bez balta sniega un saules. Kur jūs abi ar dzīvesbiedri pasmēlāties to gaišumu, kas dzīvē ir vajadzīgs?

 

Pāris reizes tomēr izdevās nobraukt pa Siguldas slaloma trasi, lai arī sniegs bija „uzpūsts”. Bet saulīte „atspīdēja” no Amerikas, kad uz Latviju atlidoja mazdēls ar dzīvesbiedri un janvāŗa sākumā viņu ģimenē piedzima mūsu pirmā mazmazmeitiņa. Mazdēls turklāt ir viens no tiem, kas nolēmis atgriezties mājās, Latvijā.


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA