EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latvietis un viņa ieroči lielajā polītikā
20586

   17.01.2012

Ar Eiroparlamenta deputātu Krišjāni Kariņu sarunājas Ligita Kovtuna

„Vajadzīgs laiks un stabilitāte, lai Latvija kļūtu par stipru valsti stiprā Eiropā.” Šis Krišjāņa Kariņa teiktais, tiekoties ar piecu Latvijas žurnālistu grupu aizvadītā gada nogalē Briselē, acīm redzami ir viņa - Eiropas Parlamenta deputāta darbības nostādne. Kariņa darbības lauks ir rūpniecība, pētniecība, enerģētika, ekonomikas pārvaldības un monētārās polītikas jautājumi – tie, kas īstenībā vistiešākā veidā saistās ar apzīmējumu „stabilitāte”. Nācis klāt vēl viens ļoti svarīgs un ļoti atbildīgs darbības lauks, proti, Kariņš iecelts par likumprojekta „Eiropas Savienības informācijas apmaiņas mechanismi attiecībā uz nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm enerģētikas jomā” sagatavotāju jeb autoru.

„Šis ir pirmais nozīmīgais solis ES likumdošanā, lai izveidotu vienotu enerģētikas polītiku, t.i., lai runātu vienā balsī ar t. s. trešo valstu enerģētikas piegādātājiem. ES dalībvalstīm ir ap 60 līgumu, kas noslēgti ar šīm trešajām valstīm, lauvastiesa – ar Krieviju. Lai lauztu šo Krievijas „skaldi un valdi” ietekmi, arī top šis likums. Ir jāstrādā tā, lai tiktu lauzti monopoli, lai valdītu caurskatāmība nolīgumos. ”

Ar ko šis darbs apjomīgajā ES likumdevējā raksturīgs, piemēram, salīdzinājumā ar darbu valsts likumdevējā? (Kā zināms, Krišjānis Kariņš ir bijis LR Saeimas deputāts (2002-2009), kā arī divus gadus (2004-2006) strādājis valdībā, būdams ekonomikas ministrs.)
„Pirmkārt, te nav frakciju, nav arī pozicijas un opozicijas, turklāt frakcijas ir mainīgas –no likuma uz likumu. Saprotams, ir pretēji viedokļi, tādēļ, lai panāktu savu, jāsadarbojas, jāmeklē kompromisi. No vienas puses, tas ir patīkami, jo izslēdz konfliktus. No otras puses, ir grūtāk nekā Saeimā, rūpīgāk jāizstrādā savi priekšlikumi. Stingri jāievēro kritērijs – „tas ir svarīgi Eiropai”, nevis „tas ir svarīgi Latvijai”. Taču darbs katrā ziņā ir ļoti interesants.”

Kāda izskatās Latvijas situācija no Briseles, kur „vārās Eiropas ķēķis”?
„Esam uz pareizā ceļa, lai sasniegtu mērķi – kļūt par turīgu sabiedrību, kuŗā valda labklājība kopumā, nevis tikai atsevišķiem tās individiem. Esam pārorientējušies, kļūdami par valsti, kuŗā galvenais akcents ekonomikā likts uz eksportu, nevis uz banku kreditiem un darījumiem nekustamā īpašuma tirgū, kā tas bija vēl pirms gadiem trim. Nekad, pat ne tā sauktajos Ulmaņlaikos, neesam tik daudz eksportējuši. Eksports ir tuvu 40% no IKP (iekšzemes kopprodukta), un tas liecina, ka spējam nopelnīt. Esam labi apguvuši „nišas produktus”, sasniedzot vērā ņemamu pieaugumu metallapstrādē, koksnes apstrādē, pārtikas ražošanā, informācijas technoloģijās. Un saņēmuši atzinību tostarp no Šveices bankām par mūsu IT produktiem - par sagatavošanas ātrumu un kvalitāti. Ir nemitīgi jāpaplašina tirgi, turklāt uz valstīm, kuŗās vērojama izaugsme, jo tāpēc  tajās valda optimisms, – uz Zviedriju, Vāciju, Ķīnu. Interesanti, ka eksporta tirgi nav palielinājušies Krievijas virzienā, uz ASV pusi gan.

Un ir ļoti svarīgi, ka Latvijas valsts vēsturē ir aizšķirta tā lapa, kad prioritāte bija sava labuma gūšana, vēl vairāk – ir iegūta uzticība pasaules sabiedrības acīs. Mums uzticas, nu jau mēs spējam aizņemties atvērtajos tirgos, ir auguši reitingi. Nenoliedzami liels nopelns te ir Valdim Dombrovskim, kuŗa vadības laikā tikuši izslēgti mēģinājumi pārveidot likumus par labu šauram interesentu lokam.Tandemā ar finanču ministru Andri Vilku, ko raksturo augsta kompetence un darbs sabiedrības attīstībai, ir atgūts tas, ko bijām zaudējuši ar iepriekšējām valdībām, proti, starptautiskā uzticība.

Vadošās personālijas ir ārkārtīgi svarīgas. Viens ministrs var nodarīt milzu ļaunumu, ja viņš „izgāžas” kaut vai ar savu stāju.

Jau daudz ir runāts par Latvijas paraugu krizes pārvarēšanā, un nu gaidām, vai „dienvidnieki” – Grieķija, Spānija, Italija spēs panest tādu taupības režīmu, kā iespējām mēs. Jācer, ka Vācija piespiedīs viņus „salāpīt to cauro mucu”, kuŗā ūdens, proti, nauda, būs jālej arī mums. Jo visi jau esam vienā kamolā ar Vāciju centrā.”

Kā mazā Latvija var lielajā Eiropā panākt, lai to uzklausa?
„Kā latviešu tautas pasakās ganuzēns uzveic velnu? Ar stabuli un gudrību! Mums vajag rast sabiedrotos, spēt pārliecināt. Ja neesi liels, tev jābūt gudram.

Plēnārsēdēs es parasti runāju latviešu valodā, taču individuālās sarunās un darba grupās – angliski vai vāciski. Ir jauki vērot, kā vācietis atplaukst smaidā, kad viņu uzrunāju dzimtajā valodā, – tāpat kā mēs, latvieši.

Mums ir jāspēj likt lietā visus ieročus, jāspēlē kā mūzikas instruments, lai panāktu labu, skanīgu un niansētu rezultātu.”

Vai jūsu enerģiskuma un optimisma saknes tomēr nedīgst tā sauktajā amerikāņu mentālitātē?
„Tiešām nezinu, vai man ir amerikāņa vai eiropieša mentālitāte, taču galvenais, ko iemācījos Amerikā, – apziņu, ka viss ir iespējams, un nekad nenolaist rokas. Ja man kaut ko atsaka, nospriežu – ahā, tātad neesmu šo cilvēku uzrunājis īstajā laikā un īstajā vietā. Ja manā priekšā aiztaisa durvis, jāmeklē, kur ir logs. Tas attiecas uz mani kā uzņēmēju, tā polītiķi. Sarunbiedra „nē” tulkoju tā: „Šobrīd neesmu gatavs pozitīvi piekrist jūsu priekšlikumam.””

Krišjānis Kariņš nebūt nav svešinieks arī Latvijas uzņēmējdarbības vidē. Kad pag. gs. 90. gadu sākumā viņš ieradās Latvijā ar nodomu darboties savā profesijā (Kariņam ir Pensilvānijas universitātē iegūts doktora grads lingvistikā), bet mācībspēka vieta Latvijas Universitātē viņam „neatradās”, Krišjānis izveidoja savu uzņēmumu, kas nodarbojās ar ledus un saldētu produktu ražošanu un loģistiku. Ceļš uz polītiku sākās 2002. gadā, nodibinoties partijai Jaunais laiks.

Foto: K.Kariņš sarunā ar Igaunija valsts prezidentu T.H.Ilvesu
 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (3)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA